inhalators - Elpošanas ceļu slimības

Rinīts

Fri, 04 Nov 2016 08:59:00 +0000

Rinīts ir deguna dobuma gļotādas iekaisums. Galvenais rinīta simptoms ir deguna tecēšana.

Rinīts var būt akūts un hronisks. Akūta rinīta pirmie simptomi ir - aizlikts deguns, šķaudīšana. Rinīts sākas ātri un ar vispārēju stāvokļa pasliktināšanos, var paaugstināties arī ķermeņa temperatūra, parādīties galvas sāpes, pasliktināties elpošana caur degunu.

Degunā var būt nepatīkamas sajūtas: kņudināšana, kutināšana, nieze. Pēc tam var parādīties deguna dobuma tūska, iesnu tecēšana. Parasti rinīts var ilgt no 7 līdz 10 dienām. Ja bērna imunitāte ir spēcīga, rinīts var pāriet arī 3 dienās. Novājināta organisma gadījumā rinīts var kļūt hronisks un ievilkties līdz pat 3-4 nedēļām. Hronisks rinīts atšķiras ar savu ilgumu, aizlikts deguns ir ilgāku laiku, tāpat arī galvassāpes un iesnu tecēšana ir ilgāk. Deguna gļotāda hroniska rinīta gadījumā ir bāli-rozā vai zilgana. Hroniska rinīta simptomi ir - sausuma sajūta degunā, cietu izdalījumu veidošanās, spiediena sajūta un sāpes galvā. Izdalījumi no deguna ir biezi, dzeltenzaļi. Izdalījumu ir krietni vairāk kā parastu iesnu gadījumā.

Ir izdalāmi vairāki rinīta veidi:

Infekcijas rinīts
Alerģiskais rinīts
Vazomotorais rinīts
Traumatiskais rinīts

Infekcijas rinīts

Infekcijas rinīta visizplatītākais cēlonis ir rinovīrusi. Tie ir mazi bezapvalka RNS saturoši vīrusi, kas pieder Picornaviridaedzimtai. Pazīstami vairāk kā 150 rinovīrusu serotipi, kas arī izskaidro faktu, ka rinovīrusu infekcija ir biežākais augšējo elpceļu iekaisumu (iesnas) iemesls. Infekcija izplatās gaisa pilienu un roku kontakta ceļā. Infekcijas avots ir slimais cilvēks, kurš ir infekciozs inkubācijas perioda beigās un visu slimības klīnisko periodu (7dienas). Rinovīrusu cirkulācija novērojama visu gadu, maksimālu intensitāti sasniedzot pārsvarā rudenī un pavasarī. Inkubācijas periods ilgst līdz 2 dienām, slimība ilgst 5 - 7 dienas. Rinovīrusi izraisa tikai augšējo elpceļu slimības un gandrīz nekad nav iemesls dziļo elpceļu iekaisumiem.

Infekcijas rinīta izraisītājs var būt arī baktērijas - streptokoki, stafilokoki, pneimokoki, vai citi kairinātāji. Infekcijas rinītu veicinošs faktors ir saaukstēšanās. Vīrusi, baktērijas vai citi kairinātāji rada deguna gļotādas akūtu vai hronisku iekaisumu, kā rezultātā izdalās pārmērīgs gļotu daudzums. Gļotu pastiprināta izdalīšanās izraisa jau minēto deguna tecēšanu, kā arī deguna aizsprostošanos un aizdegunes tecēšanu.

Slimības sākums parasti ir akūts, retāk pakāpenisks. Raksturīgas katarālas parādības - šķaudīšana, skrāpēšanas sajūta kaklā, apgrūtināta elpošana caur degunu, pēc nedaudz stundām parādās daudz serozu izdalījumu no deguna, kuri vēlāk paliek gļotaini un sabiezē. Var parādīties acu asarošana. Temperatūra ir normāla vai nedaudz paaugstināta. Var pievienoties sauss klepus un balss aizsmakums

Akūtās iesnas sevišķi bīstamas zīdaiņiem, jo traucē zīšanu, kā arī var izraisīt vidusauss iekaisumu; infekcija var izplatīties arī uz balseni, bronhiem, plaušām.

INFEKCIJAS RINĪTA ĀRSTĒŠANA: Ja bakteriālas izcelsmes saslimšana ir izslēgta, tad ārstēšana ir simptomātiska t.i.:

■ Deguna skalošana, deguna gļotādas normālu funkciju atjaunošana - vienkārša un efektīva metode, īpaši iesakāma zīdaiņiem, maziem bērniem. Piemēram: Sterimar, Hummer, Coldamaris u.c. Par deguna skalošanu vairāk lasiet šeit.

■ Pretsāpju/pretiekaisuma medikamentu lietošana. Piemēram: ibuprofēns, aspirīns u.c.

■ Deguna pilieni, ziedes kuri uzlabo elpošanu. Piemēram: nafazolīns, ksilometazolīns, oksimetazolīns un fenilefrīns u.c. Jāatceras, ka šos preparātus nedrīkstētu lietot ilgāk kā 7-10 dienas, citādi deguna gļotādai var nodarīt tikai ļaunumu, jo sākas gļotādas atrofija, kas noved pie normālu fizioloģisku funkciju iznīcināšanas.

■ Vitamīnu, vitamīniem bagāta uztura lietošana.

■ Zāļu tēju lietošana. Piemēram: liepziedu, aveņu.

Komplikāciju gadījumā lieto antibiotikas. Profilaksē galvenais ir norūdīšanās.

Alerģiskais rinīts

Alerģija (no grieķu valodas - reakcija uz svešu) ir paaugstināta jutība pret organismā vai vidē esošām specifiskām vielām – alergēniem. Alerģiskais rinīts ir alerģiska saslimšana, kas attīstās, alergēniem nonākot uz deguna dobuma gļotādas. Alergēni izraisa histamīna palielināšanos, kā rezultātā cilvēka deguna, kakla vai acu rajonā palielinās šķidruma ražošana. Ar alerģisku rinītu slimo 5 – 20% iedzīvotāju, un bērniem un jauniešiem tas rodas visbiežāk (līdz 20%). Alerģiskais rinīts izpaužas ar četriem galvenajiem simptomiem: izdalījumi no deguma, apgrūtināta elpošanu caur degunu, šķaudīšana un nieze (kņudēšana) deguna dobumā.

Alerģisko rinītu var iedalīt sezonālajā un pastāvīgajā.

Sezonālais alerģiskais rinīts ir alerģiska saslimšana, ko izraisa ar vēju apputeksnējamo augu putekšņi. Tas sāk attīstīties tikai tā auga (vai augu) ziedēšanas periodā, pret kura putekšņiem pacientam ir alerģija. Sezonāls rinokonjunktivīts jeb siena drudzis ir visbiežākais alerģiska rinīta veids, ko izraisa deguna gļotādas specifiska alerģiska reakcija pret ziedputekšņiem. Tas raksturojas un noris ar ūdeņainiem caurspīdīgiem izdalījumiem no deguna lielā daudzumā, šķaudīšanu, deguna niezi, kā arī deguna aizlikumu.

Pastāvīgais alerģiskais rinīts ir alerģiska saslimšana, ko izraisa pelējuma un mājas putekļu ērcīšu alergēni. No pastāvīgā alerģiskā rinīta pacients cieš nepārtraukti. Simptomi ir līdzīgi kā slimības sezonālai norisei, taču parasti ir mazāk izteikti. Dažreiz pastāvīgā alerģiskā rinīta vienīgais simptoms ir deguna aizlikums. Pastāvīgajam alerģiskajam rinītam ir raksturīga arī šķaudīšana, mostoties no rīta vai naktī.

Alerģiskais rinīts, ko izraisa dzīvnieku alergēni, izpaužas tāpat kā tipisks sezonālais alerģiskais rinīts, tikai simptomi rodas pēc kontakta ar dzīvniekiem, pret kuru izdalītajiem alergēniem pacients ir jutīgs.

ALERĢISKĀ RINĪTA ĀRSTĒŠANA: tā ir svarīga, jo neadekvāti un nepietiekami ārstēts alerģiskais rinīts var izraisīt dažādas komplikācijas – bērniem tas var būt vidusauss iekaisums, pieaugušajiem – deguna blakusdobumu iekaisuma un polipu rašanās. Ārstēšana sākas ar slimieka izglītošanu par alerģijas testu rezultātu nozīmi, izvairīšanās iespējām no alergēna, ārstēšanas guvumu un iespējamām blaknēm. Pastāv dažas rekomendācijas, atkarībā no alergēnu veida.

Ja slimību ierosina putekšņu alergēni, ieteicams:

Augu ziedēšanas laikā vairāk uzturēties telpās;
Augu ziedēšanas laikā pārcelties uz citu klimatisko zonu;
Aizvērt logus dzīvoklī, nēsāt aizsargbrilles un izmantot aizsargfiltru automašīnas kondicionēšanas iekārtā.

Ja slimību ierosina mājas putekļu alergēni, ieteicams:

Vairāk izmantot sintētiska materiāla segas un spilvenus un mazgāt tos katru nedēļu 60 grādu temperatūrā;
Ne retāk kā reizi nedēļā veikt telpu mitro uzkopšanu;
Atbrīvoties no paklājiem, bieziem aizkariem un mīkstajām rotaļlietām;
Izmantot gaisa attīrītājus.

Ja slimību ierosina mājdzīvnieku alergēni, ieteicams:

Atbrīvoties no mājdzīvniekiem;
Neļaut dzīvniekiem ieiet guļamistabā;
Regulāri mazgāt dzīvniekus.

Ja ir zināms alergēns, var pamazināt organisma jutību, izmantojot no alergēna pagatavotu ekstraktu. Ja alergēns nav zināms, organisma pārmērīgo jutību novērš ar dažādiem medikamentiem.

Asinsvadus sašaurinošie preparāti. Tos lieto dažādiem iesnu variantiem, t.sk. arī alerģiskā rinīta gadījumā. To darbības pamatā ir ātra gļotādas pietūkuma novēršana, atvieglojot elpošanu caur degunu. Šo līdzekļu trūkums ir tas, ka tiem nav profilaktiskās iedarbības, kā arī pacients pie tiem ātri pierod.
Antihistamīna medikamenti. Šie medikamenti neitralizē histamīna darbību, kuru alerģiskās reakcijas rezultātā izstrādā šūnas. Tie samazina gļotādas pietūkumu, deguna izdalījumu apjomu, niezi. Tie ir viegli noritošas slimības terapijas pamatā, kā arī tos lieto kompleksajā ārstēšanā vidēji smagu un smagu alerģisko iesnu gadījumā.
Lokālas darbības kortikosteroīdi. Šie medikamenti nomāc alerģisko reakciju kopumā. Tos izsmidzina uz deguna gļotādas, tie var tikt lietoti pie jebkuras slimības smaguma pakāpes, un tie ir pirmās izvēles līdzekļi vidēji smagu un smagu alerģisko iesnu gadījumā. Šis medikamentu tips efektīvi bloķē visus simptomus un novērš to progresēšanu.
Nātrija kromoglikāts. Šim medikamentam piemīt mērens pretiekaisuma efekts, un tas labvēlīgi ietekmē simptomus.

Bieži tiek izmantota augstāk minēto preparātu kombinācija. Visizplatītākā ir antihistamīna preparātu un lokālās darbības kortikosteroīdu kombinēta izmantošana. Bieži tiek izmantota arī imūnterapija ar alergēniem, pret kuriem pacients ir jutīgs. Šī metode ietver pastāvīgas alergēnu injekcijas pieaugošās devās. Imūnterapija ar alergēniem, ja ārsts ir adekvāti noteicis devas, spēj samazināt simptomu intensitāti un vajadzību pēc zāļu terapijas.

Vazomotorais rinīts

Vazomotorais jeb neirogēnais rinīts biežāk mēdz būt cilvēkiem ar nestabilu nervu sistēmu. Slimības pamatā ir organisma pastiprināta neadekvāta reakcija uz temperatūra vai laikapstākļu maiņu, pat garastāvokļa maiņu. Tās izpaužas lēkmjveidīgi. Lēkmes laikā deguna gļotāda kļūst zilgana, tūskaina. Ārstē, nostiprinot nervu sistēmu.

Traumatiskais rinīts

Traumatiskais rinīts, kas rodas saistībā ar kādu deguna gļotādas vai deguna traumu, kas radusies dažādu iemeslu dēļ (ķirurģiska iejaukšanās, piededzināšana, svešķermenis degunā utt.), kā arī - rinītu var izraisīt apkārtējā vidē esošie faktori: putekļi, dūmi, ķīmiskas vielas gaisā.

Rinīta ārstēšana

Viena no visefektīvākajām rinīta ārstēšanas metodēm ir deguna skalošana ar sālsūdeni vai jūras ūdeni. Par deguna skalošanu vairāk lasiet šeit.

Deguna blakusdobuma iekaisums

Fri, 04 Nov 2016 08:56:00 +0000

Deguna blakusdobuma iekaisums (sinusīts) rodas, infekcijai iekļūstot deguna blakusdobumos .

Pie deguna blakusdobumiem pieder pieres kaula dobums, spārnkaula dobums, augšžokļa (Haimora) dobumi un sietiņkaula šūnas, un šie dobumi ir savienoti ar deguna dobumu. Kopējais deguna blakusdobumu tilpums ir ap 50 kvadrātcentimetriem, lielākie ir augšžokļa dobumi ar 15 kvadrātcentimetriem.

Diennakts laikā deguna un tā blakusdobumu gļotāda izdala ap 0,5 l gļotu – aizsardzībai, mitrināšanai, drenāžai.

Infekcija deguna blakusdobumos visbiežāk iekļūt no deguna dobuma. Parasti gļotas un sekrēti no deguna blakusdobumiem nonāk deguna vai rīkles apvidū, taču, ja ir radies aizlikums, sekrēti un gļotas sakrājas un rada iekaisumu. Dobumu atvērumu aizlikums var rasties tūskainas gļotādas dēļ, ko veicina saaukstēšanās slimības, gripa, kā arī deguna starpsienas izmaiņas. Jebkura saaukstēšanās var būt par iemeslu deguna blakusdobumu iekaisumam, tāpēc arī bieži šīs saaukstēšanās slimības nemanāmi pārvēršas jau par haimorītu.

Deguna blakusdobuma iekaisuma rašanos var veicināt nepareiza šņaukšana vai šķaudīšana (ja šņauc abas nāsis reizē, ja aiztur šķavas), deguna blakusdobumu sienu traumas, kā arī bojāti zobi, kuru saknes pieguļ augšžokļa dobumu apakšējai sienai.

Infekcijas slimību (gripas, skarlatīnas, masalu, plaušu karsoņa u.c.) gadījumā infekcija deguna dobumā var nokļūit arī ar asinīm.

Deguna blakusdobuma iekaisums var būt akūts vai hronisks. Hroniski iekaisumi rodas, ja nav izārstētas akūtās formas vai ir pavājināta organisma imunitāte. To attīstību sekmē arī neizārstētas deguna dobuma slimības (deguna starpsienas izliekums, hroniskas iesnas, polipi) un adenoīdi.

Visbiežāk sastopams sietiņkaula šūnu iekaisums (etmoidīts) un augšžokļa dobumu gļotādas iekaisums (augšžokļa sinusīts jeb haimorīts), retāk — pieres kaula dobuma gļotādas iekaisums (frontīts) un spārnkaula dobuma gļotādas iekaisums (sfenoidīts). Dažkārt iekaist vairāki vai pat visi deguna blakusdobumi (pansinusīts).

Tā kā deguna blakusdobumu iekaisumi reti norisinās bez deguna gļotādas iekaisuma, pareizāk ir lietot terminu "rinosinusīts" . Akūts rinosinusīts var ilgt līdz četrām nedēļām, kad simptomi izzūd pilnībā.

Tipiskākie deguna blakusdobuma iekaisuma simptomi ir sāpes, kas lokalizējas vaigu, acu, pieres rajonā, retākos gadījumos arī spranda rajonā. Ja iekaisums lielāks, var pievienoties paaugstināta ķermeņa temperatūra un fizisks vājums, kā arī ārēji redzams uztūkums sejā. Iekaisuma visbiežākās pavadones ir iesnas.

Deguna blausdobuma iekaisuma ārstēšana

Akūtu deguna blakusdobuma iekaisumu ārstē ar dažādām siltuma procedūrām, antibiotikām u.c. preparātiem, desensibilizējošiem līdzekļiem, kā arī cenšas sašaurināt deguna gļotādas asinsvadus ar īpašiem deguna pilieniem, lai mazinātu gļotādas tūsku. Parasti izmanto gļotas šķīdinošus medikamentus.

Plaši tiek izmantotas arī tvaika inhalācijas, jo tās šķidrina gļotas un palīdz no tām vieglāk atbrīvoties. Vairāk par tvaika inhalācijām lasiet šeit.

Spēcīga augšžokļa dobumu iekaisuma gadījumā var būt nepieciešama arī ķirurģiska iejaukšanās – punkcija jeb dūriens, kad ārsts caur degunu izdur caurumu augšžokļa dobuma sienā, lai varētu to izskalot. Punkcija visbiežāk uzreiz mazina sāpes.

Hroniska deguna dobumu iekaisuma gadījumā var būt nepieciešama operācija slimās gļotādas izņemšanai un dobuma atveres atbrīvošanai. Atsevišķos gadījumos nepieciešama deguna starpsienas iztaisnošanas operācija.

Faringīts

Fri, 04 Nov 2016 08:53:00 +0000

Faringīts (latīņu val. pharyngitis) ir akūts vai hronisks rīkles gļotādas iekaisums. Faringīts reti ir izolēts. Tas parasti pievienojas iesnām vai augšējo elpošanas ceļu iekaisumam. Faringītu galvenokārt izraisa vīrusi, baktērijas un sēnītes, kas atrodas mutes un rīkles dobumā, kā arī bronhu sistēmā.

Šie slimību ierosinātāji parasti tur atrodas visu laiku, taču vesela imūnsistēma spēj tos sekmīgi atvairīt. Kad ķermeņa aizsargspējas ir novājinātas, slimības ierosinātajiem ir vieglāk gūt virsroku un pārvarēt ķermeņa imūnsistēmas barjeras, izraisot infekciju.

Faringītu var izraisīt arī pastiprināta ārēju slimības ierosinātāju iejaukšanās – īpaši kontaktējoties ar daudziem cilvēkiem, kas ir saaukstējušies. Citi cēloņi var būt skaļas runāšanas vai dziedāšanas pārpūlēta balss, kā arī pārmērīgas smēķēšanas radīts elpvadu kairinājums, liels putekļu piesārņojums vai pārāk sauss gaiss.

Visbiežākie faringīta ierosinātāji ir:

vīrusi – adenovīruss un rinovīruss;
baktērijas – streptokoki un stafilokoki;
sēnītes;
kuņģa – barības vada atvilnis, kam raksturīgs kuņģa skābes izraisīts kakla gļotādas kairinājums;
sāpošs kakls un sāpīgas mandeles var liecināt par citu infekcijas slimību, piemēram difteriju. Difterija ir ļoti bīstama slimība, kas parasti skar mandeles, un tai raksturīgs liels organisma vājums.

Literatūrā norādīts, ka pieaugušajiem apmēram 80-90% gadījumu akūts faringīts ir vīrusu izraisīts, tikai aptuveni 10% gadījumu ierosinātājs ir baktērijas, visbiežāk streptokoki, turpretī bērniem pat 40% gadījumu akūtu faringītu izraisa streptokoku infekcija.

Faringīta simptomi

Pacientu galvenā sūdzība ir diskomforts kaklā, sāpes kaklā. Faringītu parasti pavada mīksts, ne īpaši kairinošs klepus. Rīkles mugurējā siena parasti noklāta ar sarkaniem valnīšiem, radot kakla sāpes, sausuma sajūtu un izraisot klepošanu. Tā kā klepošana kairina gļotādu, veidojas apburtais loks un katra klepus sērija izraisa nākamo. Jāņem vērā, ka faringīta simptomi ir atkarīgi arī no iekaisuma izraisītāja.

Ja faringīts ir vīrusu izraisīts, tad ir raksturīgi arī citi simptomi, piemēram - aizlikts deguns, iesnas, acu asarošana, sauss kairinošs klepus, balss aizsmakums. Ķermeņa temperatūra parasti ir normāla vai subfebrīla. Ja faringītu izraisa baktērijas, tam raksturīgs sākums ar drudzi, intoksikācija, paaugstināta ķermeņa temperatūra, ļoti stipras sāpes kaklā, īpaši rijot, uz mandelēm, mandeļu lakūnās aplikums. Sēnīšu izraisītam faringītam raksturīgi, ka sāpes nav tik izteiktas kā bakteriāla faringīta gadījumā. Pacients sūdzas par diskomforta un dedzināšanas sajūtu mutē, kaklā. Ķermeņa temperatūra parasti nav paaugstināta. Uz aukslējām, mandelēm, rīkles mugurējās sienas un arī mutes dobumā uz smaganām, vaigu un mēles gļotādas ir balts krēmveida aplikums, viegli noņemams. Atvilņa izraisītam faringītam raksturīgas sāpes kaklā, sauss kairinošs klepus, diskomforts un arī svešķermeņa (kamola) sajūta kaklā. Sāpes kaklā ir ilgstoši, nedēļām, mēnešiem ilgi, vairāk izteiktas no rīta, līdztekus ir arī sūdzības par balss aizsmakumu no rītiem, ātru balss nogurdināmību, halitozi.

Faringīta ārstēšana

Faringītam ir izdalāmas 4 stadijas un atkarībā no iekaisuma stadijas tiek izvēlēti ārstēšanas līdzekļi.

1. stadija - skrāpēšanās stadija. Šī faringīta stadija ilgst ~ 24 stundas. Pacients sūdzas par kaklā jūtamu kņudēšanu jeb skrāpēšanos, sausu rīkli, apgrūtinātu siekalu rīšanu, bet sāpes vēl nav sākušās. Iekaisuma izraisītāji (vīrusi, baktērijas un sēnītes) šajā stadijā sāk lielā ātrumā vairoties uz rīkles gļotādas. Šajā stadijā mobilizējas arī organisma imūnsistēma - rīklē mazie gļotādu apasiņojošie asinsvadi paplašinās, lai organisma aizsargšūnas var nonākt infekcijas vietā un uzvarēt slimību izraisītājus. Asinsvadiem paplašinoties, daļa no asins plazmas nonāk tieši apkārtējos zemgļotādas audos un veidojas tūska. Ieskatoties kaklā, redzams, ka rīkles gals ir apsārtis.

Skrāpēšanās stadijā svarīgākais ir apturēt iekaisuma attīstību, mazināt tūsku, mazināt slimības izraisītāju spēju vairoties, mitrināt rīkles gļotādu un spēcināt lokālo imunitāti. Šajā stadijā kaklu ieteicams skalot ar siltu kumelīšu tēju, lai noskalotu infekcijas izraisītājus. Ļoti efektīva ir smiltsērkšķu eļļa un kliņģerīšu eļļa. Šīs eļļas pārklāj gļotādu, lokalizē slimību izraisītājus un kavē to tālāko izplatīšanos. Smiltsērkšķu eļļā esošajām vielām piemīt antibakteriālas un pretiekaisuma īpašības, kā rezultātā mazinās iekaisums un skrāpēšanās sajūta. Arī kliņģerīšu eļļai piemīt izteikta pretiekaisuma darbība.

Ja organisma aizsargspējas ir pietiekamas un tiek lietoti līdzekļi, kas palīdz uzvarēt slimību izraisītājus, tad process tālāk nevirzās. Ja organisma aizsargspējas ir nepietiekošas vai iekaisuma izraisītājs ir ļoti spēcīgs, var iestāties nākošā - sāpju stadija.

2. stadija - sāpju stadija. Šī faringīta stadija ilgst ~ 48 stundas. Pacients sūdzas par sāpēm un sāpīgu siekalu rīšanu. Rīkles gļotādā strauji vairojas iekaisuma izraisītāju skaits un to jau ir izteikti daudz. Iekaisuma izraisītāji izdala toksīnus un bojā gļotādas šūnas. Rīkles gļotādā izveidojas mikro čūlas, kas rodas agresīvajiem iekaisuma izraisītājiem cīnoties ar organisma imūnsistēmu. Sāpes parādās, kad toksīni nonāk līdz nervu galiem (receptoriem). Tas ir organisma signāls, ka iekaisuma process paplašinās.

Sāpju stadijā svarīgākais ir samazināt iekaisuma izraisītāju skaitu. To var izdarīt ar pretsēnīšu un pretbaktēriju produktiem, kas var saturēt, piemēram - propolisu (lokāla pretsāpju iedarbība), kliņģerīšu tinktūru (pretiekaisuma iedarbība), smiltsērkšķu un kliņģerīšu eļļas (pārklāj gļotādā izveidojušās mikročūlas, veicina to dzīšanas procesu, mazina sāpes un spēcina lokālo imunitāti) u.c. komponentes.

Šajā stadijā pacientam ieteicams apmeklēt ārstu, lai ārsts precīzi noteiktu iekaisama ierosinātāju un attiecīgi izvēlētos atbilstošu terapiju, jo vīrusiem, baktērijām un sēnītēm tiek pielietoti ir atšķirīgi līdzekļi. Īpaši svarīgi ir diferencēt baktēriju izraisītu faringītu no vīrusu izraisīta faringīta. Pacientiem, kuriem tiek diagnosticēts akūts bakteriāls faringīts (īpaši streptokoka izraisīts), ārsti parasti nozīmē antibakteriālo terapiju, lai novērstu iespējamas komplikācijas - reimatismu, glomerulonefrītu. Sēnīšu izraisīts faringīts parasti ir pašlimitējoša saslimšana pēc antibiotiku lietošanas pārtraukšanas. Sēnīšu izraisīta faringīta terapijai tiek nozīmēta mutes dobuma un rīkles skalošana ar stipru tēju (tanīns) vai sodas ūdeni. Lokāli tiek lietoti līdzekļi ar pretsēnīšu iedarbību. Imūnsupresijas un sēnīšu faringīta gadījumā var tikt nozīmēti arī sistēmiski pretsēnīšu līdzekļi. Atvilņa izraisītu faringītu parasti ārstē ar protonu sūkņa inhibitoriem.

Ja organisma aizsargspējas ir pietiekamas, tiek uzveiktas baktērijas, vīrusi un sēnītes un sākas izveseļošanās. Bet ja pacients nav tik spēcīgs, seko nākamā – aplikuma stadija.

3. stadija – aplikuma stadija. Šī faringīta stadija ilgst ~ 72 stundas. Iekaisuma izraisītāji turpina vairoties un iekaisuma process attīstītās tālāk. Gļotādā rodas vēl lielākas čūlas. Ieskatoties kaklā, rīkles galā redzams dažādas krāsas aplikums (krāsa ir atkarīga no izraisītāja) un parādās strutas – kas ir sabrukušie audi. Pārējie simptomi ir līdzīgi kā otrajā sāpju stadijā. Ja sabrukušie audi nonāk asinsvados, tad var izteikti paaugstināties ķermeņa temperatūra. Ja parādās aplikums un paaugstinās ķermeņa temperatūra, jāmeklē ārsta palīdzība, jo šīs var būt arī citu nopietnu slimību pazīmes. Šajā stadijā svarīgi atbrīvoties no aplikuma uz rīkles gļotādas, jo šis aplikums satur ļoti daudz toksīnu, kas ir labvēlīga vide, kurā vairoties iekaisuma izraisītājiem. Pirms ārstēšanas uzsākšanas kaklu ieteicams skalot ar ārstniecības augu novārījumiem, piemēram - kumelīšu tēju vai arī ar sālsūdeni. Ieteicams lietot daudz šķidruma, lai atšķaidītu un izvadītu vīrusu radītos toksīnus.

4. stadija – reģenerācijas stadija. Šī faringīta stadija ilgst ~ 24-48 stundas. Šajā stadijā slimības simptomi samazinās un nav izteikti. Pazūd aplikums un gļotādā noris reģenerācijas process. Gļotāda vēl nav pilnīgi vesela, tā ir nedaudz apsārtusi un jūtama viegla kņudēšana. Gļotāda ir ir īpaši jāaprūpē, jo tā ir ļoti viegli ievainojama un vēl neveic pilnībā visas funkcijas. Šajā stadijā ir būtiski palīdzēt atjaunoties bojātajām šūnām. Smiltsērkšķu eļļā esošās vielas dziedē gļotādas bojājumus, tādējādi palīdzot šūnām atjaunoties līdz tās pilnvērtīgi var veikt savu funkciju. Eļļa pilnībā pārklāj kakla gļotādu un neļauj pievienoties jaunai infekcijai.

Inhalācijas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā ārstēt faringītu. Faringīta ārstēšanā pielieto arī tvaika inhalācijas. Tvaika inhalācijām lieto priežu pumpurus, salvijas un eikaliptu lapas, asinszāles lakstus, kumelītes ziedus. Lieto arī aromātisko eļļu inhalācijas. Vairāk par inhalācijām lasiet šeit.

Angīna

Fri, 04 Nov 2016 08:51:00 +0000

Angīna (latīņu val. angina) ir akūts kakla mandeļu iekaisums. Angīnas gadījumā iekaisums visbiežāk skar aukslēju mandeles, retāk iekaist rīkles vai mēles mandeles.

Kakla mandeles, līdzīgi kā limfmezgli, limfvadi un liesa ir cilvēka limfoidālie orgāni un tiem ir svarīga loma organisma vielmaiņas un attīrīšanas procesos. Mandeles imunologi uzskata par imūnsistēmas centrālo orgānu kopā ar resnās zarnas limfātisko audu sakopojumiem. Tiem ir vienāda histoloģiskā uzbūve un arī funkcija - imūnvielu producēšana. Tādējādi veidojas imunitāte pret patogēno mikrofloru, kas ir dažāda un nepastāvīga. Tāpēc arī imunitāte ir īslaicīga un nepārtraukti atjaunojama visu dzīvi.

Bērni un jaunieši ar angīnu slimo biežāk kā pieaugušie. Angīnas ierisonātāji ir strutas radošas baktērijas (streptokoki, stafilokoki) vai vīrusi (adenovīrusi, herpes vīrusi), vai patogēnās sēnes. Ziemā un pavasarī angīnu visbiežāk izraisa respiratorie vīrusi, bet vasarā un rudenī — enterovīrusi. Vīrusi var būt primārie angīnas provokatori, kas paver ceļu lokālai bakteriālai florai, kura prevalē. Angīnu ierosinošās baktērijas visu laiku var parazitēt mutes gļotādā vai atrasties ārējā vidē līdz brīdim, kad cilvēka organisms ir novājināts un nespēj pretoties infekcijai. Tādēļ pie angīnu veicinošiem faktoriem var pieskaitīt organisma imunitātes pavājināšanos nelabvēlīgu ārējo faktoru ietekmē (piem. saaukstēšanās) un dažādus termiskus, ķīmiskus un mehāniskus kairinātājus.

Infekcijas ierosinātāji organismā iekļūst no ārējās vides, galvenokārt - nonākot kontaktā ar slimnieku un viņa lietotiem priekšmetiem. Vairojoties mikrobi rada toksīnus, kas nonāk asinīs un rada vispārēju intoksikāciju: vājumu, apetītes zudumu, augstu temperatūru.

Angīnas simptomi

Simptomi ir atkarīgi no angīnas veida. Angīnu iedala 3 formās atkarībā no slimības smaguma un mandeļu pārmaiņām.

Katarālā angīna – virspusējs mandeļu iekaisums. Katarālai angīnai raksturīgas mērenas sāpes kaklā, vispārējs vājums, sāpēs locītavās, galvassāpes un paaugstināta temperatūra. Angīna var sākties ar vemšanu. Mandeles ir pietūkušas un apsārtušas, klātas ar gļotām. Katarālā angīna ilgst 3-4 dienas.
Lakunārā angīna – iekaisums mandeļu padziļinājumos (lakūnās). Lakunārai angīnai raksturīgas izteiktas sāpes kaklā, kas var izstaroties uz ausi, palielināti un sāpīgi kakla limfmezgli, paaugstināta temperatūra (bērniem pat līdz 40°). Mandeles ir pietūkušas un apsārtušas, klātas ar aplikumiem – dzeltenīgi bālām plēvītēm. Lakunārā angīna ilgst 6-7 dienas.
Folikulārā angīna – dziļš mandeļu iekaisums. Folikulārai angīnai raksturīga strauja temperatūras paaugstināšanās (līdz 40°) un drudzis, kakla un galvassāpes, lauzošas sāpes locītavās un mugurā. Žāvas gļotāda izteiktu sārta, mandales ir pietūkušas, klātas ar sīkiem dzeltenīgi bāliem strutu pūslīšiem. Asins alalīzes uzrāda palielinātu leikocītu daudzumu un paātrinātu eritrocītu grimšanu. Angīnai var pievienoties komplikācijas – locītavu reimatisms, sirds vai nieru iekaisums u.c.

Tikai ārsts var novērtēt angīnas pakāpi un atšķirt to no balss saišu iekaisuma (laringīts), rīkles gļotādas iekaisuma (faringīts) un kakla mandeļu iekaisuma ar apsārtumu (tonsilīts). Angīnai raksturīgi baciļu izraisīti strutaini aplikumi mandeļu virspusē. Šīs atšķirības pašam izvērtēt ir grūti. Tādēļ, ja parādās pirmās angīnas pazīmes, ir jāgriežas pie ārsta, jo angīna var būt ne vien patstāvīga slimība, bet arī simptoms citai infekcijas slimībai (piem. skarlatīna, difterija u.c.) vai asins slimībai (piem. leikoze).

Angīnas ārstēšana

Angīnas ārstēšanu jāuztic ārstiem, jo pašārstēšanās var radīt neatgriezeniskas nelabvēlīgas sekas. Neārstēta vai nepareizi ārstēta angīna var būt reimatisma, nefrīta un citu nopietnu slimību riska faktors. Ārstēšanā slimniekam parasti tiek nozīmēts gultas režīms un tas ir jāizolē, lai neaplipinātu citus. Slimniekam jālieto vitamīniem bagāts uzturs, no ēdienkartes jāizslēdz asi, ļoti karsti un nesasmalcināti ēdieni, lai netraumētu mandeles. Vienlaikus jādzer daudz silta šķidruma (piens ar medu, tēja ar citronu, buljons). Medikamenti (piem. antibiotikas) jālieto strikti pēc ārsta norādījuma, jo laikus neveikta ārstēšana vai ielaista slimība vēl dziļāk var bojāt blakus audus vai traheju, radot sastrutojumu.

Kakla kairinājumu palīdz mazināt skalošana vairākas reizes dienā ar siltu, dezinficējošu šķīdumu (piem. ēdamkarote 3% ūdeņraža peroksīda šķīduma uz glāzi ūdens) vai salvijas tēju. Maziem bērniem var bieži dot dzert siltu kumelīšu tēju, kam pievienota citrona sula. Kaklam uz nakti liek sildošas kompreses, bet dienā — siltus apsējus.

Slimnieka stāvokli atvieglo tvaika inhalācijas. Inhalācijām var izmantot nemizotu kartupeļu novārījumu. Elpot var arī tvaikus, ko rada 400 mililitros ūdens izšķīdināti 10 grami propolisa un 40 grami vaska. Vairāk par tvaika inhalācijām lasiet šeit.

Angīnas profilakse

Ieteicami pasākumi (rūdīšanās, fiziskas un sporta nodarbes, sabalansēts darba un atpūtas režīms, sabalansēts uzturs, utt.), kas spēcina organismu un to padara neuzņemīgāku pret dažādiem slimību ierosinātājiem. Jārūpējas par mutes dobuma un zobu veselību. Jāizvairās no kontakta ar angīnas slimniekiem.

Laringīts

Fri, 04 Nov 2016 08:47:00 +0000

Laringīts (latīņu val. laryngitis) ir akūts vai hronisks balsenes iekaisums.

Laringītu galvenokārt izraisa vīrusi vai baktērijas. Akūts laringīts visbiežāk ir saistīts ar vīrusu ierosinātām akūtām elpošanas ceļu slimībām. Laringīts var būt rinīta, deguna blakusdobumu, farngīta, traheīta, bronhīta vai citu plaušu iekaisumu komplikācija. Arī sastrutojuši zobi un mandeles var izraisīt laringītu.

Akūts laringīts var rasties pēc balsenes traumām (piem., ķīmiskiem apdegumiem) vai lielās devās lietotām antibiotikām. To var izraisīt arī nelabvēlīgi ārējās vides faktori (sausa un karsta gaisa, putekļu, dažādu kaitīgu gāzu ieelpošana). Akūts laringīts var būt dažu infekcijas slimību (masalu, skarlatīnas) simptoms. Veicinoši apstākļi ir organisma vietēja un vispārēja atdzišana.

Laringīta simptomi

Akūta laringīta galvenie simptomi ir izteikta kņudoņa vai sāpes kaklā, sausums vai nemitīgs nomācošs, rejošs klepus. Klepus sākumā ir sauss, vēlāk ar krēpām. Laringīta gadījumā klepus biežāk parādās pēkšņi, naktī, jo tad gļotas sakrājas zem balsenes un var pat izraisīt augšējo elpceļu nosprostojumu. Tādos brīžos bērnam var būt apgrūtināta elpošana, dažkārt klepošana pārvēršas lēkmē, kas atgādina smakšanu. Raksturīga pastiprināta krēpu veidošanās un bieži vien arī aizsmakums, kas var pārtapt pilnīgā balss zudumā. Ja akūts laringīts bieži atkārtojas, var rasties hronisks laringīts. To var izraisīt arī pārmērīga balss saišu piepūle. Veicinoši apstākļi ir smēķēšana un alkohola lietošana.

Viens no galvenajiem hroniska laringīta simptomiem ir aizsmakums vai pat pilnīgs balss zudums. Var būt sauss klepus.

Laringīta ārstēšana

Laringītu ārstē atkarībā no cēloņa. Svarīgs sekmīgas ārstēšanas priekšnoteikums ir balss saudzēšana, t.i., iespējami maz jārunā. Nebūtu ieteicami karsti ēdieni un dzērieni, jo tie nevis novērš, bet rada pietūkumu. Lieto dažādu medikamentu inhalācijas, siltus dzērienus, mehāniski saudzējošu diētu.

Laringīta ārstēšanā pielieto arī tvaika inhalācijas. Tvaika inhalācijām lieto priežu pumpurus, salvijas un eikaliptu lapas, asinszāles lakstus, kumelītes ziedus. Vairāk par inhalācijām lasiet šeit.

Hroniska laringīta gadījumā jānovērš visi slimību veicinošie faktori.

Tonsilīts

Fri, 04 Nov 2016 08:26:00 +0000

Tonsilīts (latīņu val. tonsilitis chronica) ir hronisks kakla mandeļu iekaisums, kas galvenokārt attīstās pēc vairākkārtējas slimošanas ar angīnu.

Kakla mandeles, līdzīgi kā limfmezgli, limfvadi un liesa ir cilvēka limfoidālie orgāni un tiem ir svarīga loma organisma vielmaiņas un attīrīšanas procesos. Mandeles imunologi uzskata par imūnsistēmas centrālo orgānu kopā ar resnās zarnas limfātisko audu sakopojumiem. Tiem ir vienāda histoloģiskā uzbūve un arī funkcija - imūnvielu producēšana. Tādējādi veidojas imunitāte pret patogēno mikrofloru, kas ir dažāda un nepastāvīga. Tonsilīts rodas gadījumā, ja lokālās imūnreakcijas nespēj efektīvi nomākt patogēnās mikrofloras attīstību.

Hroniskam tonsilītam raksturīga nepietiekama mandeļu kriptu drenāža, ko veicina atkārtotas bakteriālas infekcijas un imūnās sistēmas traucējumi. Hronisku tonsilītu visbiežāk izraisa atkārtotas angīnas epizodes vai nepietiekama kriptu drenāža. Tā attīstībā nozīme ir arī autoalerģiskai reakcijai. Tonsilītu var veicināt apgrūtināta elpošana caur degunu, bojāti zobi, smaganu slimības, hronisks strutains deguna blakusdobumu iekaisums.

Tonsilīta simptomi

Hronisku tonsilīta slimniekiem raksturīgas sāpes kaklā, sausuma, svešķermeņa sajūta kaklā, mutes smakošana, strutu krāšanās mandeļu padziļinājumos (lakūnās). Novērojami palielināti un jutīgi kakla limfmezgli, pietūkuši aukslēju loki, nelīdzena un grubuļaina mandeļu virsma. Var būt ilgstoši paaugstināta temperatūra 37,3 —37,5°), galvassāpes, sagurums, pamazinātas darbaspējas. Mandeļu hiperplāzijas gadījumā raksturīga krākšana, elpošanas, rīšanas un runas traucējumi. Mandeļu izmērs var būt dažāds un mandeļu lielumam vien nav īpašas nozīmes, jo dažkārt nelielas iekaisušas mandeles rada dažādas smagas komplikācijas, bet lielas mandeles ir pilnīgi veselas.

Tonsilīts dažreiz izraisa locītavu un sirds reimatismu, septisko endokardītu, nieru iekaisumu u.c. slimības. Tonsilīta gaita, kā arī ārstēšana atkarīga no tā, vai iekaisums norobežojas tikai aukslēju mandelēs vai arī tas ir infekcijas perēklis, kas izraisa citu orgānu vai pat visa organisma saslimšanu.

Tonsilīta ārstēšana

Tonsilītu ārstē gan ar lokālām, gan vispārējām ārstēšanas metodēm. Tiek pielietota antibiotiku terapija un regulāra mandeļu padziļinājumu (lakūnu) skalošana ar dezinficējošiem šķīdumiem. Tonsilīta ārstēšanai izmanto arī fizioprocedūras - mandeļu apstarošanu ar ultravioleto starojumu, ultraskaņas procedūras, mandeļu padziļinājumu (lakūnu) piededzināšanu ar speciālu aparātu (galvanokaustika), mandeļu punktveida piesaldēšanu (krioterapija), mandeļu lakūnu paplašināšanu ar diodes lāzeru (lakunolīze). Lieto arī medikamentus, kas normalizē organisma reaktivitāti, C un B2 vitamīnus. Ja divu gadu laikā pēc terapijas netiek panākta uzlabošanās, vai, ja iekaisums ir infekcijas perēklis, kas izraisa citu orgānu vai visa organisma saslimšanu, nepieciešama mandeļu ķirurģiska ārstēšana jeb tonsilektomija. Mūsdienās mandeļu ķirurģiskas ārstēšanas popularitāte ievērojami mazinājusies, jo tonsilektomija kā jebkura ķirurģiska manipulācija saistīta ar iespējamām komplikācijām un riskiem.

Tosilīta ārstēšanā pielieto arī inhalācijas. Tvaika inhalācijām lieto priežu pumpurus, salvijas un eikaliptu lapas, asinszāles lakstus, kumelītes ziedus. Vairāk par inhalācijām lasiet šeit.

Traheīts

Fri, 04 Nov 2016 08:24:00 +0000

Traheīts (latīņu val. tracheitis) ir elpvada iekaisums. Traheīts parasti norit kopā ar kādu citu slimību. Traheīts bieži pievienojas augšējo elpošanas ceļu vai plaušu un bronhu iekaisumiem.

Traheītam var būt akūta vai hroniska forma. Akūtu traheītu visbiežāk izraisa saaukstēšanās. Tas arī var rasties cilvēkam, kas slimo ar gripu, masalām, garo klepu, ieelpo kodīgas gāzes vai ļoti karstu, sausu gaisu. Hronisks traheīts var rasties no akūta traheīta, bet biežāk tas pievienojas plaušu emfizēmai, bronhītam, sirds un nieru slimībām.

Traheīta simptomi

Galvenais traheīta simptoms ir rejošs lēkmjveida klepus, kas rodas pēc dziļas ieelpas, smiešanās, ilgas runāšanas vai uzturēšanās piesmēķētās telpās. Klepus spēcīgāks ir rītos un vakaros. Pacienti mēdz sūdzēties par dedzinošu sajūtu un sāpēm aiz krūšu kaula. Balss var būt piesmakusi, jo nereti traheītam pievienojas arī balsenes iekaisums. Krēpu nav sevišķi daudz, reizēm pat nav nemaz.

Traheīta ārstēšana

Akūtu traheītu var izārstēt 1-2 nedēļu laikā, bet hroniskam traheītam uzlabošanās mijas ar paasinājuma periodiem. Akūtajā periodā un paasinājuma laikā lieto sinepju vai piparu plāksterus krūšu kaula apvidū un uz pēdām, dzer siltu pienu uz pusēm ar boržomu. Nepieciešamības gadījumā lieto arī pretklepus līdzekļus. Traheīta ārstēšanā var pielietot arī inhalācijas. Vairāk par inhalācijām lasiet šeit.

Traheīta profilakse

Profilaksē galvenais ir norūdīšanās - ikdienas fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, peldēšanās utt. Jāvalkā sezonai atbilstošs apģērbs un apavi.

Bronhīts

Fri, 04 Nov 2016 08:22:00 +0000

Bronhīts (latīņu: Bronchitis) ir bronhu gļotādas iekaisums, kam raksturīgs gļotādas pietūkums un pastiprināta gļotu izdalīšanās. Visvairāk ar bronhītu slimo mitrā un aukstā laikā, un tas bieži pievienojas citām elpceļu slimībām – rinītam, faringītam, laringītam, traheītam utt. Rudens un ziemas mēnešos paasinās vīrusu infekciju saslimšanas, kuras skar elpceļus un visbiežāk izpaužas ar iesnām un klepu. Neizārstētas tās var kļūt par iemeslu bronhītam. Bronhīts var būt akūts un hronisks.

Biežākie akūta bronhīta izsaucēji ir vīrusi un tas var rasties kā sekas kādai vīrusu infekcijai augšējos elpošanas ceļos (gripa, adenovīrusu infekcija u.c.), ar ko organisms nav ticis galā. Parasti slimība sākas pēc saaukstēšanās. Bez tam akūts bronhīts var rasties pēc kodīgu gāzu vai putekļu ieelpošanas vai būt pavadslimība garajam klepum, masalām, difterijai u.c. Slimības attīstību sekmē aktīva vai pasīva smēķēšana un nelabvēlīgs klimats – mitrums un bieža laika apstākļu maiņa.

Ar hronisku bronhītu visbiežāk slimo pieaugušie un veci cilvēki. Hroniskais bronhīts var izveidoties no neizārstēta akūta bronhīta. Hroniskā bronhīta cēlonis var būt arī aptaukošanās un krūškurvja deformācija, jo tad ir traucēta plaušu ventilācija. Pieaugušajiem bronhītu par hronisku uzskata, ja bronhīta simptomi (piem. klepus) pieturas vismaz trīs mēnešus un atkārtojas vismaz divus gadus pēc kārtas. Pieaugušajiem par galveno hroniska bronhīta cēloni uzskata smēķēšanu. Kā veicinoši faktori tiek minēti arī klimatiskie apstākļi, piesārņots gaiss, uzturēšanās aukstās un mitrās telpās. Bērniem hronisku bronhītu nosaka savādāk. Ja bērniem bērnudārza vecumā gada laikā bronhīts atkārtojas daudzkārt (pat 8-12 reizes), to uzreiz neuzskata par hronisku bronhītu, jo tas var būt saistīts ar bērna imunitātes veidošanos. Ja bronhīts atkārtojas vēl biežāk, jāpārbauda, vai tā nav cita slimība (piem. astma).

Bronhīta simptomi

Akūta bronhīta pamatsimptoms ir klepus, bet slimība sākas ar vispārīgiem simptomiem: sagurums, svīšana, paaugstināta temperatūra, dedzinoša sajūta vai spiediena sajūta aiz krūšu kaula, galvassāpes, iesnas. Sākumā klepus parasti ir sauss, kairinošs, pēc pāris dienām klepus ir ar krēpām, kas ir gļotaini strutainas, dzelteni zaļganā krāsā. Temperatūra var būt normāla vai paaugstināta — līdz 38°. Akūts bronhīts ilgst 7 — 14 dienas. Rūpīgi un laikus ārstēts, tas beidzas ar pilnīgu izveseļošanos.

Arī hroniska bronhīta pamatsimptoms ir klepus, parasti ar krēpām, vairāk izteikts rītos. Krēpas biezas, gļotaini strutainas. Klepu pastiprina aukstums un mitrums, kā arī putekļaina gaisa ieelpošana un klepojot var parādīties sāpes krūšu, vēdera muskuļos. Ja klepus biežs, mēnešiem ilgi, pacients var sūdzēties par nogurumu, pazeminās darbaspējas.Paaugstināta temperatūra ir hroniska bronhīta paasinājuma gadījumos. Ilgstošas slimības gadījumā pie fiziskas slodzes var parādīties elpas trūkums (aizdusa), vai pat sausi un svilpjoši trokšņi plaušās. Neārstētam bronhītam var būt nopietnas komplikācijas: pneimoskleroze, plaušu emfizēma, bronhektāzes. Bez tam hroniskais bronhīts veicina plaušu karsoņa un bronhiālās astmas rašanos. Ja ir bieži hroniska bronhīta paasinājumi, novājinās organisms, tiek apgrūtināts sirds darbs, var attīstīties hroniska plaušu – sirds nepietiekamība.

Bronhīta ārstēšana

Akūta bronhīta sākuma stadijā, ja klepus ir mokošs, tiek lietoti pretklepus līdzekļi, vēlāk – līdzekļi, kas veicina atklepošanu. Zīdaiņiem šos līdzekļus nav ieteicams dot, jo šajā vecumā bērniem vēl nav atklepošanas refleksa. Ieteicams lietot palielinātu šķidruma daudzumu, jo tas palīdz šķidrināt krēpas un tās var vieglāk atklepot.

Antibakteriālus līdzekļus ārsts nozīmē, ja pievienojas bakteriāla infekcija un ir strutainas krēpas. Temperatūru, ja tā nav augstāka par 38,5 °C, neiesaka pazemināt, ja vien tā nav grūti panesama vai kādu blakusslimību dēļ. Ja temperatūra nav paaugstināta, var veikt sildošas procedūras – par pielietot bankas, sinepju vai piparu plāksterus utt. Zīdaiņiem bankas, sinepju vai piparu plāksterus nav ieteicams lietot, jo tie var pārāk kairināt ādu. Var lietot sviedrējošas zāļu tējas - liepu ziedu, piparmētru, meža aveņu un citas. Visus šos līdzekļus izvēlas ārstējošais ārsts, ņemot vērā slimnieka stāvokli.

Hroniska bronhīta ārstēšanai izmanto atklepošanu veicinošus medikamentus un, ja ir strutainas krēpas, ārsts nozīmē medikamentus ar antibakteriālu iedarbību. Jālieto pietiekams šķidruma daudzums. Jānodrošina, lai būtu pēc iespējas labāka bronhu drenāža. Jāapgūst elpošanas vingrinājumi, jāatrod pozas, kurās krēpas izdalās ar pēc iespējas mazāku piepūli. Ir ieteicamas dažādas fizioprocedūras. Ja pacients smēķē, jāpārrunā tālākā ārstēšanas taktika.

Viens no efektīvākajiem bronhīta ārstēšanas veidiem ir inhalāciju terapija. Vairāk par inhalācijām lasiet šeit:

Gan akūta, gan hroniska bronhīta slimniekiem uzturā pastiprināti jālieto produkti, kas satur C vitamīnu. Katru dienu jāizdara elpošanas vingrinājumi, it īpaši trenējot izelpu, t.i., nodarbinot izelpas muskuļus. Jācenšas vairākas reizes dienā 2 — 3 minūtes lēni un dziļi elpot. Nedrīkst smēķēt.

Bronhīta profilakse

Regulāri jāvēdina telpas. Uzturam jābūt vitamīniem bagātam, sabalansētam. Jānovērš visi kaitīgie faktori, kas var radīt bronhītu. Svarīga nozīme ir organisma norūdīšanai.

Astma

Fri, 04 Nov 2016 08:18:00 +0000

Astma (Latīņu val.: asthma bronchia-le) ir alerģiska slimība ar recidivējošu lēkmjveida elpas trūkumu (aizdusu), ko izraisa sīko un vidējo bronhu gļotādas tūska un spazmas, kā arī pastiprināta gļotdziedzeru sekrēcija. Astmas gadījumā elpceļu nosprostošanos un tai sekojošu aizdusu izraisa elpceļu atbildes reakcija uz kairinātājiem jeb alergēniem.

Astmas pacientiem elpceļos ir hronisks iekaisuma procss, bronhi ir jutīgi un tie pastiprināti reaģē uz noteiktiem kairinātājiem jeb alergēniem, izraisot epizodiskas lēkmes. Astmas lēkmju laikā gaisa nonākšana plaušās tiek apgrūtināta, jo alergēnu ietekmē bronhus iekļaujošie muskuļi saraujas (bronhokonstrikcija) un sašaurina elpceļus. Alergēnu ietekmē pastiprinās arī iekaisums: bronhu gļotāda pietūkst vēl vairāk, kā rezultātā elpceļi sašaurinās vēl vairāk. Bronhu gļotādas dziedzeri sāk pārmērīgi izstrādāt gļotas, kas var nosprostot vai bloķēt elpceļus. Augstāk minēto procesu rezultātā astmas lēkmju laikā astmas slimniekam kļūst grūti elpot, galvenokārt apgrūtināta ir izelpa. Astmas lēkmes mēdz būt gan vieglas, gan arī smagas. Smago lēkmju laikā elpceļi var sašaurināties tik ļoti, ka astmas slimnieka organismam sākt pietrūkt skābeklis.

Astmas cēloņi nav pilnībā izprasti. Tiek uzskatīts, ka astmas izcelsmes pamatā ir iedzimtība. Iespējams, ka astmu parasti izraisa pārmantotu un vides faktoru kopums, taču kā šie faktori kopā darbojas, joprojām pilnībā nav zināms.

Visbiežākie astmas izraisītāji ir mājas putekļu ērcīšu, ziedputekšņu un mājdzīvnieku alergēni. Astmu var izraisīt arī pelējuma sēnītes, tarakāni, spalvainie dzīvnieki, pārtikas produkti, piesārņots gaiss, tabakas dūmi, stipras smaržas, auksts gaiss, fiziska slodze vai smagi emocionāli pārdzīvojumi, medikamenti, sadzīves un rūpnieciskās ķīmiskās vielas, arodvides kairinātāji, elpceļu infekcijas.

Astmas simptomi

Astmas simptomi parasti ir lēkmjveidīgi – tie nāk un iet. Astmas lēkmju biežums var būt dažāds. Vieni sajūt lēkmes reizi vairākos mēnešos, citi – katru nedēļu, citi – katru dienu. Astmas lēkmes parasti rodas naktī vai agri no rīta, vai fiziskas slodzes laikā. Lēkmes visbiežāk iestājas piepeši, bet dažkārt slimnieki jūt to tuvošanos. Astmas lēkmes var sākties ar klepu, spiedošu sajūtu krūšu kurvī, šķaudīšanu, vēdera uzpūšanos. Astmas slimniekiem lēkmes laikā kļūst sevišķi apgrūtināta elpošana, izelpa ir pagarināta, elpojot krūtīs dzirdami skaļi, sēcoši trokšņi. Astmas slimnieki var sūdzēties, ka viņiem trūkst elpas, pietrūkst gaisa, vai ka viņi smok. Astmas slimnieka seja lēkmes laikā var kļūt pelēki bāla un pārklāties ar lipīgiem sviedriem. Kakla vēnas var pietūkt, acu āboli nedaudz izspiesties un to asinsvadi paplašināties, runa var kļūt saraustīta. Astmas lēkmes var ilgt pāris minūtes, pusstundu, stundu un ilgāk. Lēkme beidzas, pastiprināti izdaloties krēpām. Ja astmas lēkme ieilgst, tad var iestāties dzīvībai bīstama komplikācija, ko sauc par astmatisko stāvokli.

Šie simptomi rodas ne visiem astmas pacientiem. Turklāt astmas simptomu smaguma pakāpe var būt dažāda - dažreiz tie ir gandrīz nemanāmi, dažreiz tie liek apstāties un pārtraukt iesākto darbu, bet dažreiz tie ir tik smagi, ka apdraud astmas slimnieka dzīvību, jo slimniekam var būt ne tikai stipri traucēta elpošana, bet parādīties arī ievērojamas novirzes asins gāzu sastāvā.

Bronhiālās astmas lēkmes ir epizodiskas, bet iekaisuma process elpceļos ir hronisks. Tādēļ pacients var izjust astmas simptomus (piem. spiedošu sajūtu krūšu kurvī, klepu, sēcošu elpošanu, trokšņus krūtīs, aizdusu u.c .) arī vieglākā formā.

Novērojot astmas simptomus, noteikti jākonsultējas ar ārstu. Ārsts diagnosticēs astmu un noteikts tās ierosinātājus. Lai novērtu neatgriezeniskas izmaiņas elpceļos, ir svarīgi savaicīgi diagnosticēt astmu un uzsākt ārstēšanu.

Astmas ārstēšana

Katra astmas slimnieka ārstēšana ir individuāls komplekss pasākums un to var noteikt tikai ārstējošais ārsts! Svarīgi ir sākt ārstēšanu pēc iespējas ātrāk un to priekšlaicīgi nepārtraukt. Neārstēts iekaisums elpceļos var radīt to pārveidi un sašaurināšanos, kas nav atgriežamas normā. Jo ātrāk astmas slimnieks sāk ārstēties, jo lielāka ir iespējamība, ka slimība neietekmēs viņa turpmāko dzīves kvalitāti.

Astmas ārstēšanā ārsti nozīmē divu grupu medikamentus – elpceļu paplašinātājus (bronhodilatatorus) un ārstējošās vai pretiekaisuma zāles. Pirmā medikamentu grupa ātri atvieglo astmas simptomus, otrā - ārstē iekaisumu elpceļos.

Bronhodilatatorus mēdz saukt arī par „glābējmedikamentiem”. Bronhodilatatori ir medikamenti, kas nodrošina ātru astmas lēkmju atvieglojumu un tos pielieto uzreiz, tiklīdz parādās astmas lēkmes simptomi, lai novērstu smagākas lēkmes attīstību. Tie ātri atslābina elpceļus iekļaujošos muskuļus, kā rezultātā sašaurinātie elpceļi paplašinās un astmas slimiekam kļūst vieglāk elpot. Ir divu veidu bronhodilatatori – īslaicīgas un ilglaicigas darbības elpceļu paplašinātāji. Visplašāk tiek pielietots salbutamols, kas ir īslaicīgas un ātras iedarbības elpceļu paplašinātājs. Turpretīm, piemērm salmeterols ir ilgstošas un lēnas iedarbības bronhodilatatori, kas tiek lietots astmas ilglaicīgai kontrolei, bet ne ātrai simptomu mazināšanai. Savukārt formoterols tiek lietots gan nekavējošai astmas simtomu mazināšanai, gan ilglaicīgai kontrolei, jo tam ir ātra iedarbība un ilglaicīga darbība. Ārsts izvērtē slimnieka stāvokli un nozīmē piemērotus bronhodilatatorus ātrai simptomu atvieglošanai.

Ārstējošie medikamenti darbojas, samazinot astmai raksturīgo elpceļu iekaisumu. Visbiežāk pielietotie pretiekaisuma medikamenti ir inhalējamie kortikosteroīdi (piem. budezonīds, flutikazons, bekometazons), antileikotriēnu preparāti un Ilgstošas darbības bronhus paplašinošie līdzekļi. Kortikosteroīdi ir hormoni, kas ir analoģiski tiem, kas tiek izstrādāti cilvēka organismā. Inhalējamie kortikosteroīdi nonāk tieši elpceļos, kas ļauj izmantot ļoti mazas zāļu devas. Antileikotriēnu medikamentiem ir pretiekaisuma darbība un tie nomāc leikotriēnu. Leikotriēns ir svarīgs iekaisuma mediators, kuram piemīt izteikta spēja sašaurināt bronhus. Ilgstošas darbības bronhus paplašinošie līdzekļi iedalās divās grupās: teofilīnos un ilgstošas darbības beta-agonistos. Teofilīni ir medikamenti, kam piemīt laba klīniska efektivitāte, taču ir daudz nevēlamu blakņu. Ilgstošas darbības beta-agonisti ir inhalējami medikamenti, kas ir daudz drošāki par teofilīniem un spēj uz ilgu laiku paplašināt bronhus. Ārstējošie medikamenti ir jālieto regulāri, kā pastāvīga uzturošā terapija. Šie medikamenti samazina elpceļu iekaisumu un pietūkumu, novērš to paaugstināto jutību pret alergēniem un citiem provocējošiem faktoriem un samazina smagu lēkmju attīstības draudus. Ārstējošo pretiekaisuma medikamentu efektu var sajust tikai pēc pastāvīgas lietošanas dažu dienu vai nedēļu garumā, tāpēc tie jālieto katru dienu un ilglaicīgi, arī labas pašsajūtas periodos.

Ir pieejami arī kombinētie medikamenti, kur vienā inhalatorā ir apvienots bronhodilators ar ārstējošo līdzekli. Šie medikamenti nodrošina labāku astmas simptomu kontroli un samazina terapijai nepieciešamo inhalāciju skaitu. Šie medikamenti vienlaikus samazina astumu izraisošo pamatiekaisumu un paplašina elpceļus.

Inhalatori astmas ārstēšanai

Lielāka daļa medikamentu bronhiālās astmas ārstēšanai ir paredzētas inhalācijām. Medikamentu inhalācijas ir ieteicamākas kā tablešu lietošana, jo caur inhalatoriem medikamenti tiek ievadīti tieši bronhos, jeb „mērķorgānos”. Caur inhalācijām jālieto mazāka medikamentu deva, tā iedarbojas ātrāk un nerada blaknes. Medikamentu inhalācijām tiek izmantoti dažāda veida inhalatori. Medikamentu daudzums, kas nonāk bronhos un plaušās, ir atkarīgs no inhalatora veida un inhalācijas tehnikas. Lai ārstēšana būtu veiksmīga, ir ļoti svarīga pareiza inhalatora izvēle un lietošana.

Astmas ārstēšanai izmanto sekojošos inhalatorus: sausā pulvera inhalatorus, dozētos inhalatorus ar krājtelpām, kompresijas inhalatorus. Vairāk par inhalāciju terapiju astmas ārstēšanā lasiet šeit.

Kompresijas inhalators. Kompresijas inhalators rada nevis tvaikus, bet aerosolu. Kompresora inhalators sastāv no kompresora, ko gaisa pavedes caurule savieno ar zāļu tvertni, kurā izveidota speciāla sprausla un deflektors. Kompresors rada saspiesta gaisa plūsmu caur sprauslu un inhalācijas šķīdums no zāļu tvertnes pakāpeniski sajaucas ar saspiesto gaisu un rodas mikroskopisku daļiņu aerosols. Kompresijas inhalatori plaši tiek izmantoti slimnīcās, un tie ir arī ātrās palīdzības mašīnu aprīkojumā, lai bronhiālās astmas pacientiem var sniegt pirmo palīdzību.

Kompresijas inhalatorus astmas terapijā izmanto medikamentiem, kas pēc formas ir šķīdums vai suspensija izsmidzināšanai. Šie medikamenti atrodas pudelītēs šķīduma formā. Latvijā ir reģistrēti divi recepšu medikamenti (Budezonīds suspensija izsmidzināšanai un Salbutamol šķīdums izsmidzināšanai), kuri, saskaņā ar zāļu aprakstu, inhalācijām tiek izsmidzināti ar kompresijas inhalatoriem. Slimnīcās tiek izmantots arī medikaments Ipratropija bromīds inhalācijām. Vairāk par inhalācijām ar kompresijas inhalatoriem lasiet šeit.

Krājtelpa. Tā ir antistatiska plastmasas tvertne ar vārstiem, ko pievieno dozētajam spiediena inhalatoram, lai atvieglotu inhalācijas procesu un uzlabotu medikamentu nonākšanu plaušās. Krājtelpas astmas terapijā izmanto medikamentiem, kas pēc formas ir aerosols inhalācijām zem spiediena. Šie medikamenti atrodas baloniņos zem spiediena (kopā ar nesējgāzi - freonu) un ir savienoti ar spiediena inhalatoru. Krājtelpa attālina spiediena inhalatoru no mutes un uzlabo terapeitisko iedarbību, kā arī mazina medikamenta nevajadzīgu uzkrāšanos mutes dobumā, novērš „aukstā freona” efektu. Latvijā ir reģistrēts ievērojams skaits medikamentu, kuru inhalācijām, saskaņā ar zāļu aprakstu, tiek izmantotas krājtelpas. Vairāk par krājtelpu izmantošanu inhalācijām lasiet šeit.