inhalators - Elpošanas orgānu slimību simptomi

UNIGLO

Thu, 11 Nov 2021 14:27:00 +0000

Ja Tu meklē veidu kā tonizēt savu ķermeni, samazināt grumbas, stiprināt muskuļus, esi īstajā vietā!

Lasi, kas ir UNIGLO:

Sejas un ķermeņa tonizēšanas ierīce, kas izmanto EMS (elektriska muskuļu stimulācija) un mikrostrāvas tehnoloģiju, izmantojot elektrodu spilventiņus.

Mikrostrāvas sejas programma palīdz izlīdzināt smalkās grumbiņas, uzlabojot asinsriti un paātrinot dabisko kolagēna un elastīna ražošanu.

Ierīces EMS programmas tonizē Jūsu ķermeni, nosūtot mazus, elektriskus impulsus, lai aktivizētu muskuļus. Parasti vingrošanas laikā ķermenis iedarbina muskuļus, sūtot elektriskus impulsus no Jūsu smadzenēm caur CNS (centrālo nervu sistēmu). Taču EMS ierīce ļauj veikt dziļas, intensīvas un pilnīgas muskuļu kontrakcijas faktiski neaktivizējot CNS (vai nenoslogotjot), nemaz nerunājot par locītavām un cīpslām. Foršākais ir tas ,ka ķermenis neatpazīst brīvprātīgu kontrakciju no elektriski stimulētas. Ķermenis tikai atpazīst stimulu un attiecīgi reaģē. Tas varbūt izklausās mazliet dīvaini, bet tam apkšā ir zinātne un pētījumi.

Tāpat kā vingrošanas laikā, rezultāti no ierīces ir kumulatīvi un laika gaitā tie uzlabos spēku un tonusu, lai iegūtu stingrāku un uzlabotāku siluetu!

Ierīcei ir iebūvēta litija jonu lādējama baterija, 8 iepriekš iestatītas programmas dažādām ķermeņa zonām, kā arī speciālas 2 programmas sejai. Klipsis jostai ļauj to nēsāt, nepārtraucot ikdienas darbus, pat pastaigas laikā!

Pērc savu UNIGLO šeit!

Iesnas

Fri, 04 Nov 2016 10:06:00 +0000

Iesnas ir viens no galvenajiem deguna gļotādas iekaisuma simptomiem. Deguna gļotāda ir organisma robežbarjera ar apkārtējo vidi, kuras uzdevums ir pasargāt organismu no saslimšanas. Deguna dobums un blakusdobumi ir klāti ar gļotādu un vesela gļotāda katru dienu izdala apmēram 1000 ml sekrēta. Sekrēts no deguna blakusdobumiem nonāk deguna dobumā un tad tiek virzīts uz rīkli, kur tiek norīts. Šo pārvietošanos nodrošina gļotādas epitēlija skropstiņas. Sekrēta veidošanās un ir veids, kā organisms cīnās ar slimības izraisītājiem.

Deguna gļotādas iekaisums izraisa asinsvadu paplašināšanos, palielinās asinsvadu šķidruma caurlaidība, tādējādi gļotādā uzkrājas šķidrums (edēma) un veidojas vairāk sekrēta, no kā rodas deguna aizlikums un iesnas. Bieži pievienojas arī nepatīkama acu asarošana. Gļotādas sekrēts pēc dažām dienām no šķidra var pārvērsties arvien biezākā. Ja ir bakteriālā infekcija, tas pārvēršas gļotaini - strutainā, dzektenīgi zaļā sekrētā. Tā kā tiek bojāta gļotāda, sekrētam dažkārt var pievienoties arī asinis. Kad slimība iet uz beigām, sekrēts kļūst arvien biezāks, un var rasties sausuma sajūta degunā. Tā kā cieš gļotāda, degunā var rasties arī nieze, šķaudīšana, pievienojas ožas un garšas sajūtas traucējumi.

Deguna gļotādas iekaisums rodas, ja vājinājusies imunitāte un organisms nespēj izdalīt pietiekami daudz antivielu pret vīrusiem un citiem mikroorganismiem, kas iemitinājušies deguna gļotādā. Iesnas ir pirmā pazīme, ka organisma līdzsvars ir iztraucēts. Deguna gļotādas pienākums ir attīrīt gaisu, sasildīt aukstu gaisu, atvēsināt karstu gaisu, kas ienāk ķermenī. Ja līdzsvars ir traucēts, deguna gļotāda paliek sausa, vai tieši otrādi – mitra, tūkst, pampst, un tur veidojas mikroorganismi.

Iesnas var rasties vienīgi tad, ja ir samazinātas gļotādas aizsargspējas, savukārt tās visbiežāk samazinās no saaukstēšanās. Gļotādas iekaisums nomāc normālu mukociliāru darbību, mazinot gļotu plūsmu no blakusdobumiem un deguna dobuma. Tas palielina sekundāras bakteriālas infekcijas risku.

Ar iesnu palīdzību organisms cenšas ātrāk atbrīvoties no infekcijas izraisītājiem.

Iesnu izraisītāji

Visbiežākais iesnu iemesls ir vīrusa infekcija. Vīrusi no cilvēka uz cilvēku tiek pārnēsāti pilienu veidā - klepojot, šķaudot un runājot. Arī baktērijas var izraisīt iesnas, bet tās visbiežāk vairojas uz tādas deguna gļotādas, ko jau bojājušas vīrusu izraisītās iesnas. Visbiežākie bakteriālie iesnu izraisītāji ir pneimo, strepto un stafilokoki. Iesnu inkubācijas laiks ir no dažām stundām līdz divām dienām. Akūtas iesnas parasti 8-10 dienu laikā pāriet.

Iemesli, kādēļ rodas iesnas, var būt saistīti ar kopējo imūnsistēmas pavājināšanos vai arī ar lokālo kairinājumu. Parasti runā par infekciozām vai neinfekciozām iesnām - atkarībā no tā, vai tās norit ar vīrusu/ bakteriālās infekcijas simptomiem vai nē. Piemēram, alerģijas izraisītas iesnas parasti ir neinfekciozas.

Saslimšanu ar iesnām var veicināt:

- Organisma imunitātes mazināšanas, ko var ķermeņa atdzišana, nepilnvērtīgs miegs, neveselīga pārtika, stress utt.;

- Laika apstākļu maiņa, temperatūras vai gaisa mitruma svārstības;

- Apkures sezonas izraisītā sausā gaisa deguna gļotādas kairinājums;

- Kairinātāji (piem. ķīmiskas vielas un alergēni);

- Deguna polipi vai šķība deguna starpsiena;

- Hormonālas izmaiņas menstruāciju vai hormonterapijas laikā;

- Sistēmas saslimšanas u.c. faktori.

Iesnu stadijas

Iesnu sākuma stadijā (t.s. sausā stadija) parādās vispārējās pazīmes, kā vārgums, galvassāpes, aukstuma vai pat salšanas sajūta, ēstgribas trūkums, pazeminātas koncentrēšanās spējas un, galvenokārt bērniem, paaugstināta temperatūra. Blakus šīm pazīmēm parādās vietējie simptomi: kņudēšana, dedzinoša sajūta un sausuma sajūta degunā un deguna - rīkles dobumā, un no tā izrietošs kairinājums, kas izraisa šķaudīšanu.

Slimībai progresējot, seko nākamā, t.s. katarālā stadija, kas izpaužas ar ūdeņainu un pēc tam gļotveidīgu deguna sekrēciju. Elpošana ar degunu ir apgrūtināta vai pat neiespējama, rodas pilna deguna sajūta, balsij ir nazāla pieskaņa, parādās asarošana un bieži nepatīkama spiediena sajūta ausīs. Vienlaikus rodas pārejoši ožas traucējumi.

Šādi skarta gļotāda lielākoties tiek inficēta ar baktērijām. Tās rezultātā gļotainā sekrēcija kļūst par gļotaini strutainu vai strutainu (iegūst dzeltenu vai dzeltenzaļu nokrāsu). Gadījumā, kad vīrusa infekcija pārgājusi bakteriozā iekaisumā, saslimšanā var rasties komplikācijas. Īpaši nopietna slimības gaita var būt maziem bērniem. Zīdaiņi reaģē ar augstām temperatūrām, līdz pat 40°C, ko reizēm pavada arī febrilie krampji.

Visbīstamākās, protams, ir komplikācijas. Galvenokārt maziem bērniem bieži rodas vidusauss iekaisums. Sastopams arī deguna blakusdobumu iekaisums, bronhu iekaisums, dažkārt konjunktivīts vai asaru maisiņu iekaisums. Tādēļ svarīgi neielaist slimību un laicīgi sākt ar to cīnīties.

Iesnu veidi

Iesnas var būt akūtas un hroniskas. Īpaši nošķir vēl alerģiskās iesnas, vazomotoriskās jeb neirogēnās iesnas un ozēnu (smakojošās iesnas).

Akūtas iesnas ilgst piecas līdz septiņas dienas. Akūtu iesnu izraisītāji galvenokārt ir vīrusi, retāk streptokoki, stafilokoki, pneimokoki u.c. Veicinošs faktors – saaukstēšanās. Sākumstadijai raksturīga sausuma, karstuma, spiediena sajūta degunā, galvassāpes, šķaudīšana, asarošana, apgrūtināta elpošana caur degunu, ožas traucējumi, balss tembra maiņa. Vēlāk no deguna izdalās ļoti daudz ūdeņaina vai ūdeņaini gļotaina šķidruma, bet pašsajūta uzlabojas. Slimības beigu posmā izdalījumu daudzums samazinās un tie kļūst strutaini.

Laikus neārstējot akūtas iesnas tās var izraisīt vidusauss iekaisumu, izplatīties arī uz balseni, bronhiem un plaušām vai ar laiku kļūt par hroniskām iesnām. Akūtas iesnas sevišķi bīstamas ir zīdaiņiem, jo traucē zīšanu, kā arī var izraisīt vidusauss iekaisumu, infekcija var izplatīties arī uz balseni, bronhiem, plaušām.

Hroniskas iesnas var attīstīties no akūto iesnu nepareizas ārstēšanas (ilgstoša deguna gļotādas asinsvadu sašaurinātājlīdzekļu lietošana), kā arī nepilnīgi izārstētu akūto iesnu rezultātā, kad deguna blakusdobumos var uzkrāties strutas. Hroniskās iesnas iedala vienkāršajās jeb katarālajās, hipertrofiskajās jeb hiperplastiskajās (raksturīga deguna gļotādas sabiezēšana) un atrofiskajās (deguna gļotāda kļūst plāna). Hroniskas iesnas var izraisīt arī pastāvīgi mehāniski, ķīmiski vai termiski deguna gļotādas kairinātāji, deguna un deguna blakusdobumu slimības, piemēram, deguna starpsienas izliekums, adenoīdi, alkohola lietošana, smēķēšana, dažādas iekšējo orgānu, sirds un asinsvadu slimības. Hroniskajām iesnām raksturīgi pastāvīgi izdalījumi no deguna, apgrūtināta elpošana caur degunu, ožas un dzirdes traucējumi. Organisma vispārējais stāvoklis apmierinošs. Hronisko iesnu diagnozi un ārstēšanu var noteikt tikai ārsts otorinolaringologs.

Alerģiskās iesnas izraisa dažādas ieelpotās vielas (putekļi, dažādu augu ziedputekšņi, medikamenti u.c.). Šī tipa iesnas parasti rodas cilvēkiem ar noslieci uz alerģiskām reakcijām un tās parasti izpaužas lēkmju veidā, ar ūdeņainiem izdalījumiem, šķaudīšanu, apgrūtinātu elpošanu caur degunu.

Vazomotoriskās iesnas izraisa organisma pastiprināta neadekvāta reakcija uz laika temperatūru vai laika apstākļu maiņu, reizēm pat garastāvokļa maiņu. Šī tipa iesnas vairumā gadījumu piemeklē cilvēkus ar nestabilu nervu sistēmu un izpaužas lēkmju veidā.

Grūtnieču iesnas. Otrajā un trešajā grūtniecības trimestrī sievietes organisms īpaši tiek pakļauts hormonālajām izmaiņām, kas nereti izraisa gļotādas tūsku. Tāpēc ir novērojamas iesnas un deguna tecēšana, kas ir tīri fizioloģiska parādība. Līdz 30% sieviešu grūtniecības laikā piemeklē hormonālo svārstību izraisītās, neinfekciozās iesnas, bet bieži ir arī vīrusu/baktēriju izraisītās iesnas, jo organisma aizsargspējas var būt mazliet pavājinātas. Grūtniecības laikā, īpaši pirmos trīs mēnešus, jāizvairās no tūsku mazinošo medikamentu lietošanas, tā vietā jāizmanto skalošana ar sālsūdeni, inhalācijas u.c. nekaitīgas metodes.

Iesnu ārstēšana

Ilgstoši neārstētas akūtas iesnas var kļūt par hroniskām iesnām, kā arī savlaicīgi neārstējot iesnas var rasties dažādas bīstamas komplikācijas, piemēram, vidusauss iekaisums, blakusdobumu iekaisums, bronhu iekaisums, konjuktivīts vai asaru maisiņu iekaisums u.c. komplikācijas. Akūtu iesnu ārstēšanas galvenie uzdevumi ir sekojoši:

1. Noskalot infekcijas izraisītājus, lai neļautu slimībai izplatīties.Efektīvs ārstēšanas līdzeklis ir deguna skalošana. Var izmantot pilienus vai aerosolus uz jūras ūdens bāzes. Deguna skalošanai bieži izmanto fizioloģisko šķīdumu, kas tiek iesmidzināts degunā ar mikronizētā skalotāja un kompresora palīdzību. Sāls šķīdums, nokļūstot uz deguna gļotādas, piesaista šķidrumu, kas uzkrājies deguna blakusdobumos un tādā veidā tiek veikta deguna skalošana, noskalojot arī infekcijas izraisītājus. Vairāk par deguna skalošanu lasiet šeit.

2. Cīnīties ar infekcijas izraisītājiem – vīrusiem. Lai cīnītos ar iesnu izraisītājiem - vīrusiem, noderīgas ir ēteriskās eļļas. Ēteriskajās eļļās bioloģiski aktīvās vielas ir viskoncentrētākajā veidā, jo dzīva auga bioķīmijā ēteriskās eļļas darbojas gan kā augšanas un reprodukcijas hormoni, gan kā aizsargmehānismi, kas pasargā augu no baktēriju, vīrusu un sēnīšu infekcijām. Katrai no ēteriskajām eļļām piemīt īpašas dziednieciskas funkcijas. Vairāk par ēterisko eļļu izmantošanu lasiet šeit.

3. Atbrīvot degunu no izdalījumiem un samazināt tūsku. Iesnu rezultātā ir paplašināti deguna gļotādas asinsvadi un pietūkušas gļotādas, līdz ar to ir apgrūtināta elpošana caur degunu. Bieži vien tiek lietoti asinsvadus sašaurinoši līdzekļi, piemēram - ksilometazolīns. Šie līdzekļi samazina deguna izdalījumus un, nereti, novērš iesnu radīto diskomfortu. Ilgstoši lietojot šos preparātus, var rasties neatgriezeniski bojājumi deguna gļotādai. Tā var atrofēties un pārstāt veikt savas dabīgās funkcijas. Ārstējot iesnas ieteicams izmantot piparmētras un eikalipta eļļu saturošus preparātus. Piparmētru iedarbība ir nomierinoša, spazmolītiska. Tā uzlabo asinsriti kapilāros, darbojas anestezējoši. Arī eikaliptu lapu biogēni aktīvajām vielām ir spēcīga antiseptiska, pretiekaisuma un asinsvadus sašaurinoša iedarbība.

4. Veicināt deguna gļotādas atveseļošanos. Šeit lieti noder deguna pilieni, gēli un ziedes, kuru sastāvā ir dažādi ārstniecības augi, kas darbojas bakterocīdi un audus reģenerējoši. Ļoti labi noderēs smiltsērkšķu eļļu saturoši preparāti. Smiltsērkšķu eļļai raksturīga daudzveidīga farmakoloģiska iedarbība: pretiekaisuma, antimikroba, savelkoša, kā arī bojātu audu atjaunojoša iedarbība. Kliņģerītes ekstrakts dažādu pretiesnu līdzekļu sastāvā darbojas pret iekaisumu un veicina bojāto audu reģenerāciju. Tāpat priežu, dižegļu un egļu drogām ir bakterocīda iedarbība, to biogēnās vielas darbojas spazmolītiski, uzlabo asinsriti un mazina sāpes.

Ja iesnas bieži atkārtojas, jāveic alerģijas diagnostika, lai pārliecinātos, vai atkārtoto iesnu iemesls nav kāds alergēns. Alerģisku iesnu ārstēšana ir atšķirīga.

Tūsku mazinošos deguna pilienus, ziedes vai izsmidzinātājus, kas satur fenileprīnu, ksilometazolīnu vai oksimetazolīnu, nedrīkst lietot ilgāk par septiņām dienām, jo deguna gļotāda pie tiem pierod un vairs neatbrīvojas no tūskas pati. Pārlieku daudz lietoti, šie medikamenti var izraisīt arī galvas sāpes, miega traucējumus un nervozitāti, turklāt deguna pilienu lietošana var atsaukties arī uz drošu autovadīšanu;

Antibiotikas jālieto tikai bakteriālo iesnu gadījumos un tikai tad, ja šādu diagnozi un antibiotiku lietošanas nepieciešamību noteicis ārsts. Ārsts antibiotikas biežāk izraksta tad, ja iesnām jau pievienojas komplikācijas.

Grūtniecības laikā, īpaši pirmos trīs mēnešus, no tūsku mazinošo medikamentu lietošanas jāizvairās, tā vietā jāizmanto skalošana ar sālsūdeni, inhalācijas u.c. nekaitīgas metodes.

Deguna skalošana ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā atbrīvoties no iesnām. Vairāk par deguna skalošanu lasiet šeit.

Klepus

Fri, 04 Nov 2016 08:50:00 +0000

Klepus ir viens no cilvēka organisma aizsargmehānismiem. Klepus ir dabisks veids, kā organisms rūpējas par kakla un elpceļu tīrību. Klepus ir reflektors akts, kuru izraisa elpceļu kairinājums. Elpceļos ir vietas, kuras ļoti jutīgas pret kairinājumu. Tās atrodas rīkles mugurējā sienā, balsenē, trahejas dalīšanas vietā un bronhos. Kad elpceļi tiek kairināti, signāls nonāk klepus centrā, kas atrodas galvas smadzenēs. Tādējādi klepojot elpceļi tiek attīrīti no mehāniskiem šķēršļiem (gļotām, putekļiem, ziedputekšņiem, baktērijām, elpceļos iekļuvušām ēdiena daļām un tml.), kas traucē gaisa plūsmai. Tāpēc klepu nevajag apspiest, bet ar dažādiem līdzekļiem jāpanāk vieglāku atklepošanu. Lai klepus beigtos, jāpārtrauc kaitīgo faktoru iedarbība uz elpceļiem un jāārstē šo faktoru radītais iekaisums.

Klepus sākas kā dziļa ieelpa, kam seko strauja izelpa ar raksturīgu skaņu. Šajā brīdi gaiss no plaušām tiek izgrūsts ar līdz pat 480 km/h lielu ātrumu. Ar šo gaisa plūsmu no elpceļiem tiek izgrūstas krēpas un gļotas, kā arī sīkāki svešķermeņi. Taču pēc dziļas un spēcīgas izelpas klepus laikā, seko dziļa ieelpa, kas no jauna kairina elpceļus, tāpēc seko nākamā klepošana.

Pastāv 200 dažādi saaukstēšanās vīrusi un 20 dažādas baktērijas, kas var izraisīt augšējo elpošanas ceļu saslimšanu. Tiem aktivizējoties, gļotādā rodas bojājumi, izdalās gļotas un krēpas, kas rada kairinājumu un izraisa klepu. Iekaisumi var rasties dažādos elpceļu orgānos - rīkles galā, balsenē, trahejā, pleirā, bronhos un plaušās. Klepus var parādīties arī ar saaukstēšanos nesaistītu slimību gadījumā, piemēram, kā alerģiska reakcija pret ziedputekšņiem vai mājdzīvniekiem. Klepus cēlonis var būt arī, piemēram, emocionāls sasprindzinājums.

Visbiežāk klepus rodas vīrusa izraisītu augšējo elpceļu gļotādas iekaisuma dēļ, kas arī rada kairinājumu un pastiprinātu gļotu izdalīšanos. Klepus palīdz izvadīt no organisma infekciju un novērst tās tālāku izplatību.

Klepus veidi

Medicīniski klepu var iedalīt pēc tā, cik ilgi klepus slimnieku nomoka un pēc tā, kā klepus izklausās. Izvērtējot klepus ilgumu, to var iedalīt divās stadijās - akūts un hronisks klepus. Akūts klepus ilgst mazāk par 3 nedēļām, subakūts klepus - no 3 līdz 8 nedēļām, hronisks klepus - vairāk kā 8 nedēļas.

Akūts klepus. Akūtu klepu var izraisīt daudzi faktori, bet vīrusu izcelsmes saaukstēšanās ir visizplatītākais cēlonis. Augšējo elpceļu rinovīruss, kas inficē galvenokārt nazofaringu, ir viens no biežākajiem akūta klepus izraisītājiem. Parasti akūts klepus netiek uzskatīts par nopietnu saslimšanu, jo to visbiežāk izraisa saaukstēšanās un tas ir pārejošs. Tomēr jāatceras, ka akūts klepus var būt nopietns simptoms daudz smagākām saslimšanām, piemēram - pneimonijai, akūtai plaušu embolijai, plaušu tūskai vai plaušu vēzim.

Hronisks klepus. Klepus, kas ir ieildzis vairāk kā 8 nedēļu garumā, jau tiek uzskatīts par hronisku klepu un ir viens no biežākajiem pulmonologa apmeklējuma iemesliem. Tomēr bieži vien cilvēks ar laiku pierod pie klepus un ārsta palīdzību nemeklē, sevišķi, ja šis klepus būtiski netraucē ikdienas aktivitātēm un nakts mieram. Hroniskais klepus īpaši izplatīts ir smēķētāju vidū. Smēķēšanas iespaidā ar laiku attīstās hronisks smēķētāju bronhīts.

Klepu var iedalīt divās lielās grupās - recidivējošs un pastāvīgs. Recidivejošs klepus ir tas, kas atkārtojas pēc zināma laika perioda, bet starplaikos klepus nav. Pastāvīgs klepus ir tad, kad klepo gandrīz bez pārtraukumiem mēnešiem ilgi.

Klepu var iedalīt arī sekojoši - sauss jeb neproduktīvais klepus, mitrs jeb produktīvais klepus un reflektors jeb spastiks klepus.

Sauss klepus. Sausu, kairinošu klepu bez krēpām visbiežāk novēro slimības sākumā. Tas rada palielinātu slodzi balss saitēm un kaklam, kas parasti ir iekaisis. Sauss klepus mēdz pastiprināties uz nakti, traucējot veselīgu miegu. Sauss klepus parasti mēdz būt īpaši mokošs un nereti tam pievienojas arī galvas sāpes un pat paaugstinās asins spiediens. Sausa klepus gadījumā sākumā parasti novērojams balss piesmakums, kas vēlāk pāriet balss afonijā - balss zudumā. Sauss klepus var būt arī alerģiska reakcija pret ziedputekšņiem vai mājdzīvniekiem, taču klepus lēkmes naktīs var izraisīt alerģija pret mājas putekļu ērcīti. Mokošas sausa klepus lēkmes, līdzīgas kā alerģijas gadījumā, var liecināt par astmu sākuma stadijā.

Mitrs klepus. Parasti mitrs klepus seko pēc sausa klepus. Ārstēšanās vai organisma imūnās sistēmas darbības rezultātā sāk parādīties krēpas - gļotaini izdalījumi elpceļos. Gļotas jeb krēpas veidojas leikocītu darbības rezultātā – tie cīnās ar infekciju. Klepus kļūst mīksts un mitrs, jeb produktīvs.

Reflektors klepus. Reflektors klepus nav saistīts ne ar saaukstēšanos, ne ar citām elpošanas sistēmas slimībām. Šāda klepus cēlonis var būt, piemēram, iekaisums citur organismā vai sirds asinsvadu sistēmas slimība. Šāds, sākumā neskaidras izcelsmes, klepus var izpausties dažādi – gan kā krekšķis, gan kā mitrs klepus ar krēpām u.c.

Lēkmjveida klepus. Tas novērojams pie dažām slimībām, t.sk. pie bronhiālās astmas.

Klepus veidi atšķiras atkarībā no tā, kurā orgānā radies iekaisums. Ja iekaisums ir rīklē, tam raksturīgs rīkles gala apsārtums un viegls klepus, kas īpaši lielu diskomfortu nerada. Ja iekaisums ir balsenē, klepus ir sauss un rejošs. Sākumā novēro balss piesmakumu, kas vēlāk pāriet balss zudumā (afonijā), tādēļ runāt var vienīgi čukstus. Ja iekaisums ir trahejā, klepus ir sauss, lēkmjveida, sāpīgs un dobjš. Bronhu iekaisuma gadījumā klepus sākumā ir sauss, vēlāk notiek atkrēpošanās, un tas var būt arī lēkmjveida. Ja iekaisums radies pleirā, tam raksturīgs īss, biežs un kairinošs klepus. Plaušu karsoņu gadījumā klepus ir sauss, sākumā - īss, vēlāk - lēkmjveida. Visi šie klepus veidi var kombinēties, un iekaisums var pāriet no viena orgāna uz otru.

Smagos saslimšanas gadījumos klepojot ir novērojamas arī sāpes. Tās izraisa gļotādas pietūkums un iekaisums. Brīžiem klepošanas procesā piedalās arī muskulatūra – klepus izsauc elpošanas ceļu muskulatūras spazmas. Novērojams arī tāds klepus, kas lēkmju veidā moka pa naktīm. Tas saistīts ar balsenes iekaisumiem. Pa dienu cilvēks it kā jūtas vesels, taču naktī sākas piesmakums un sauss, rejošs klepus, kas ilgst atkarībā no iekaisuma dziļuma.

Ilgstošs klepus kaitīgi iedarbojas uz plaušām, izraisot to uzpūšanas jeb hiperventilāciju. Turklāt ilgstošs klepus rada papildu slodzi sirdij, attīstās tā saucamās sekundārās kardiopātijas. Dažreiz novēro asins izplūdumus acs ābolā.

Klepus ārstēšana

Klepu nedrīkst ignorēt, jo īpaši, ja klepus piemeklējis bērnus. Bērniem elpceļi ir ļoti īsi, tādēļ svarīgi ir pēc iespējas ātrāk apturēt gan iesnas, gan klepu, gan kakla sāpes. Ja iekaisuma process ir sācies, tas var turpināties uz apakšējiem elpošanas ceļiem. Bērniem, tāpat kā pieaugušajiem ir būtiski lietot uzturā daudz šķidruma, lai veicinātu atkrēpošanu. Bērniem iesnas ir biežākais klepus cēlonis, jo to iesnu izdalījumi, kas pil no nāsīm kaklā rada elpceļu kairinājumu un klepu. Tādā gadījumā pirmkārt būtu jāārstē iesnas! Ārstēšana un atbilstoša pretklepus līdzekļu izvēle atkarīga no klepus cēloņa, jo vispirms ir jāvēršas pret pamatslimību. Uzsākot klepus ārstēšanu būtiski noteikt kāda veida klepus pacientu nomoka, jo sausa jeb neproduktīvā klepus ārstēšana atšķiras no mitra jeb produktīvā klepus ārstēšanas! Visu klepus veidu ārstēšanai bērniem paredzētie inhalatori ir apskatāmi šajā sadaļā - kompresijas inhalatori bērniem.

Sausa klepus ārstēšana. Sauss, kairinošs klepus bez krēpām visbiežāk novērojams slimības sākumā. Vīrusu izcelsmes saaukstēšanās ir visizplatītākais klepus cēlonis. Sausa klepus ārstēšanas mērķis ir nobloķēt tā tālāko progresēšanu, nomācot klepus refleksu, šķidrinot krēpas, paplašinot bronhus un veicinot atkrēpošanu.

Sausu klepu bieži izraisa gļotas, kas pil no nāsīm kaklā, tādā veidā radot kairinājumu un klepu. Dažkārt, īpaši, ja klepus ir tikai naktī, to izraisa iesnas, atrodoties guļus stāvoklī, izdalījumiem kairinot elpceļus. Tādā gadījumā pirmkārt būtu jāārstē iesnas.

Gļotas rada pats organisms, lai bronhi varētu atbrīvoties no kairinātāja. Atkrēpošanās līdzekļi mazina gļotu viskozitāti un atvieglo to izdalīšanos. Atkrēpošanas līdzekļiem var būt divejāds darbības mehānisms: 1) Reflektorisks - kairina kuņģa gļotādu, kā rezultātā palielinās bronhu sekrēcija, skropstiņepitēlija un bronhu gludās muskulatūras aktivitāte. 2) Tieša iedarbība uz bronhu gļotādu, šķidrinot krēpas un veicinot to izdali.

Krēpas jeb gļotas veidojas baltajiem asinsķermenīšiem (leikocītiem) cīnoties ar infekciju. Tās uzkrājas elpceļos un ar klepus palīdzību tiek izvadītas ārā. Jo ātrāk elpošanas sistēma atbrīvojas no krēpām, jo ātrāk uzlabojas pašsajūta. Tāpēc, ja klepus ir sauss, ja ir par maz krēpu vai arī, ja krēpas ir nepieciešams šķidrināt, var lietot atkrēpošanas līdzekļus, kas mazina krēpu stingrību un atvieglo to atdalīšanos, līdz ar to mīkstina klepu.

Mukolītiskie līdzekļi šķidrina krēpas, samazina to viskozitāti un atvieglo atkrēpošanu. Bronholītiskie līdzekļi tiek lietoti gadījumos, kad vienlaikus ar klepu pastiprinās un tiek provocētas bronhospazmas. Paplašinot bronhus, vieglāk tiek izvadītas krēpas. Pretklepus sīrupiem un krūšu tējām ir kompleksa darbība. Tie veicina atkrēpošanu un imunitāti, nodrošina pretiekaisuma un bronhus paplašinošu iedarbību.

Atkrēpošanu veicinoša iedarbība piemīt gan dažādiem ārstniecības augiem (alvejai, lakricai, mārsilam, māllēpēm, ceļtekām, Īslandes ķērpim, pelašķim, ālantei, priežu pumpuriem), gan ēteriskajām eļļām (eikalipta, timiāna eļļai).

Sausu klepu palīdz novērst pretklepus līdzekļi. Ir pretklepus līdzekļi, kas nomāc klepu, iedarbojoties uz klepus centru smadzenēs, un tādi, kam piemīt pretiekaisuma, vietēji anestezējošu un bronholītisku iedarbība. Jāņem vērā, ka šos līdzekļus nelieto gadījumos, ja sākusies atkrēpošana.

Mitra klepus ārstēšana. Slimībai attīstoties, gļotas jeb krēpas veidojas leikocītu darbības rezultātā – jo organisms cīnās ar infekciju. Klepus kļūst mīksts un mitrs, jeb produktīvs. Šajā klepus stadijā klepu nomākt nedrīkst, jo tā rezultātā tiek attīrīti elpceļi. Jo ātrāk elpošanas sistēma tiek atbrīvota no krēpām, jo ātrāk uzlabojas pašsajūta.

Šajā klepus stadijā krēpas nepieciešams šķidrināt, lai tās vieglāk izdalītos, veicināt atkrēpošanu un paplašināt bronhus, lai atvieglotu atkrēpošanu. Nepieciešams lietot daudz šķidruma gan ūdeni, gan dažādas ārstniecības augu tējas, kas veicina atkrēpošanu.

Inhalācijas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā ārstēt klepu. Vairāk par klepus ārstēšanu ar inhalācijām lasiet šeit.

Krēpas

Fri, 04 Nov 2016 08:40:00 +0000

Krēpas ir patoloģisks trahobronhiāls sekrēts, kas izdalās no plaušām un augšējiem elpošanas ceļiem caur elpošanas traktu (bronhiem, traheju, balseni).

Veselam cilvēkam krēpas neizdalās. Krēpas pamatā veidojas iekaisuma gadījumos, baltajiem asinsķermenīšiem (leikocītiem) cīnoties ar infekcijas ierosinātājiem. Krēpas veidojas no bronhu gļotādas sekrēta, kā arī no atmirušām bronhu epitēlija šūnām, leikocītiem, mikroorganismiem un putekļiem.

Kad rodas infekcija elpceļos vai plaušās, sākas pastiprināta gļotu izdalīšanās – gļotāda izdala sekrētu, kas nepieciešams patoloģisko aģentu izvadīšanai. Taču šīs gļotas ir vide, kurā mikroorganismi labprāt vairojas, jo sevišķi, ja gļotas ir saražojušās, bet tās nav iespējams atklepot. Cilvēkiem ar novājinātu organismu gļotu uzkrāšanās var novest pie gāzu apmaiņas traucējumiem plaušās, kas vēl vairāk traucē organismam izvadīt krēpas. Tās paliek plaušās, kļūst par labvēlīgu vidi baktērijām, kas tur savairojas, veidojas papildus sekrēts, asiņu piesātinājums ar skābekli samazinās, un stāvoklis var pasliktināties vēl vairāk. Lielisks palīgs krēpu izvadīšanai ir šīs mazās ierīces, kas darbojas mehāniski.

Krēpu veidi

Krēpas var būt:

a. caurspīdīgas, bezkrāsainas, gļotainas;

b. zaļgani dzeltenas (strutainas);

c. rūsganas (ar nelielu asins piejaukumu);

d. sarkanas (ar ievērojamu asins piejaukumu).

Atkrēpošana

Ja pastiprināti izdalās krēpas, klepus kļūst mīksts un mitrs, jeb produktīvs. Šajā klepus stadijā klepu nedrīkst nomākt, jo tā rezultātā tiek attīrīti elpceļi. Jo ātrāk elpošanas sistēma tiek atbrīvota no krēpām, jo ātrāk uzlabojas pašsajūta. Šajā klepus stadijā krēpas nepieciešams šķidrināt, lai tās vieglāk izdalītos, veicināt atkrēpošanu un paplašināt bronhus, lai atvieglotu atkrēpošanu. Nepieciešams lietot daudz šķidruma gan ūdeni, gan dažādas ārstniecības augu tējas, kas veicina atkrēpošanu.

Medikamenti, kas veicina atkrēpošanu, der gadījumos, kad klepus ir produktīvs – šāda klepus rezultātā atdalās un tiek izvadītas ārā gļotas jeb krēpas, kas uzkrājušās elpceļos. Klepus ar krēpām parasti liecina par slimības ilgāku gaitu. Šajā gadījumā cilvēkam pastiprināti veidojas biezas (viskozas) krēpas, kas grūti izdalās ārā. Ir stipra vēlme atklepot, bet krēpu viskozitāte ir ļoti augsta un, lai šo procesu atvieglotu, nepieciešams piemērots medikaments un daudz šķidruma.

Medikamenti mitra klepus ārstēšanai veicina klepus refleksu, paplašina bronhus, veido un šķidrina krēpas un izvada tās no elpceļiem. Pacientam, kam jālieto šādi preparāti, vēlams uzņemt daudz šķidruma (var lietot kopā ar bronhiālām tējām, jo karstā tēja atvieglo krēpu izvadīšanu). Produktīvu klepu ārstē ar:

• mukolītiskajiem līdzekļiem – šīs zāles šķidrina krēpas, tāpēc ir vieglāk atklepot. Bieži šie līdzekļi ir inhalējami, bet var būt arī tablešu vai sīrupa veidā.

• atkrēpošanas līdzekļiem – šie medikamenti veicina atkrēpošanu, atvieglojot klepu. Atkrēpošanas līdzekļi, piemēram, ir amonija hlorīds, kas ir gandrīz neatņemama visu klepus mikstūru sastāvdaļa.

Atkrēpošanas līdzekļus nevajag lietot, ja elpceļos nav krēpu.

Inhalācijas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā veicināt atkrēpošanu. Vairāk par inhalācijām lasiet šeit.

Kakla sāpes

Fri, 04 Nov 2016 07:59:00 +0000

Kakla sāpes ir vienas no visbiežāk sastopamajām sūdzībām - kā saaukstēšanās un gripas gadījumos, tā pie nopietnākām saslimšanām. Kakls ir viena no galvenajām elpceļu daļām, kas ir atbildīga par dzīvībai svarīgām funkcijām, un kas nodrošina gaisa plūsmu uz plaušām un atpakaļ. Gaisa plūsma, ejot caur kaklu un saskaroties ar gļotādu, tiek samitrināta un uzsildīta, kā arī notiek attīrīšana no gaisa daļiņām, t.sk. no slimību izraisošiem mikroorganismiem un alergēniem. Vairāki nelabvēlīgi faktori var viegli izjaukt kakla gļotādas funkcionālo aktivitāti un mitruma līmeni, tādējādi bojājot to.

Kakla sāpes var būt saistītas ar „sausu kaklu”, kas bieži rodas no silta un sausa gaisa ieelpošanas apkures sezonas laikā. Ilgstoša sausa gaisa ieelpošana izraisa aizdegunes gļotādas mitruma izzušanu. Kad aizdegunes gļotāda zaudē mitrumu, tā kļūst jutīgāka un mazāk pasargāta pret dažādām infekcijas slimībām. Cits sausa kakla iemesls var būt liela slodze uz balss saitēm ilgstošas vai skaļas runāšanas vai dziedāšanas rezultātā, kā arī elpceļu kairinājums, piemēram, smēķēšana vai putekļaina gaisa ieelpošana utt. Dažādi farmakoloģiskie preparāti (piem. asinsvadus sašaurinošie preparāti, ko plaši izmanto iesnu gadījumā, vietējās antibiotikas, hormonālie preparāti) var izjaukt aizdegunes gļotādas sarežģīto funkcionēšanas mehānismu. Sausa kakla stāvoklim var sekot kairinājuma un dedzināšanas sajūta, kā arī sāpes rīšanas procesā.

Pirmo simptomu - skrāpēšanās sajūtas kaklā cēloņi var būt gan sausais gaiss, gan dažādas alerģijas, tomēr visbiežākais kakla iekaisuma cēlonis ir dažādas infekcijas. Infekcijas var izraisīt dažādi cēloņi, taču visbiežāk vainojami ir dažādi vīrusi, baktērijas, sēnītes un mehāniskas traumas. Ja cilvēka organisms ir garīgi, vai fiziski novājināts, cilvēks ir sakarsis, vai nosalis, tad tas vairs nespēj pretoties vīrusiem, tie ņem virsroku, kļūst aktīvi un izraisa iekaisumu. Visbiežāk iekaisumu izraisa vīrusi un baktērijas, kas atrodas mutes dobumā. Cilvēka organismā visu laiku dzīvo dažādi mikroorganismi, tikai tie nav aktīvi. Iekaisuma izraisītāji par būt arī vīrusi un baktērijas no apkārtējās vides, kas visbiežāk no cita inficēta cilvēka vīrusi pārnāk pilieninfekcijas ceļā, piemēram, kādam nošķaudoties.

Lai gan kakla sāpes liecina par to, ka organisms cīnās pret slimību, deguna un rīkles gļotādai veidojot aizsargbarjeru, kakla sāpes rada diskomfortu un var izraisīt nopietnākas hroniskas slimības.

Visbiežākie kakla iekaisuma un tā izraisīto kakla sāpju cēloņi ir sekojoši:

vīrusi (piem. adenovīruss un rinovīruss).
baktērijas (piem. streptokoki un stafilokoki izraisa smagāku kakla iekaisumu, radot paaugstinātu ķermeņa temperatūru un kakla sāpes).
difterija (difterija ir ļoti bīstama slimība, kas parasti skar mandeles, un tai raksturīgs liels organisma vājums).
sēnīšu infekcijas (tām raksturīgs balts mutes dobuma gļotādu aplikums).
kuņģa – barības vada atvilnis (tam raksturīgs kuņģa skābes izraisīts kakla gļotādas kairinājums, var izraisīt durošas sāpes kaklā, kasīšanās un kairinājuma sajūtu).

Kakla sāpju veidi

Vidēji kakla sāpes ilgst no 3 - 7 dienām un parasti tās pavada klepus. Pēc ilguma izšķirams akūtas un hroniskas kakla sāpes. Akūts kakla sāpes parasti ir vīrusa infekcijas izraisītas un ilgst līdz trim nedēļām, taču hroniskas sāpes ir tās, kas ilgst vairāk par 8 nedēļām. Pētījumi liecina, ka savlaicīgi uzsākot kakla sāpju ārstēšanu 85% pacientu pēc nedēļas vairs neizjūt nevienu no kakla sāpju simptomiem.

Rīkles gļotādas iekaisums (faringīts). Šis ir bieži sastopams rīkles gļotādas iekaisums, ko galvenokārt izraisa infekcija. Tā parasti ir saistīta ar apgrūtinātu, sāpīgu norīšanu. Īpašs infekcijas paveids ir retāk sastopamā sānu valnīšu angīna, kas galvenokārt skar par sānu valnīšiem dēvētos limfvadus.

Balss saišu vai balsenes iekaisums (laringīts). Balsenes iekaisuma gadījumā iekaist balss saites, ko galvenokārt izraisa vīrusi vai baktērijas. Balsenes iekaisuma simptomi ir izteikta kņudoņa kaklā vai nemitīgs klepus, pastiprināta krēpu veidošanās un bieži vien arī aizsmakums, kas var pārtapt pilnīgā balss zudumā.

Mandeļu iekaisums (tonsilārā angīna vai tonsilīts). Angīna ir strutains aukslēju mandeļu iekaisums, ko galvenokārt izraisa bakteriāla infekcija. Uz pietūkušajām un piesārtušajām aukslēju mandelēm parādās punktveidīgi, dzeltenbalti strutu aplikumi. Ja mandeles jau ir izrautas, var veidoties tā saucamā sānu valnīšu angīna. Angīna parasti sākas ar spēju drudzi, galvassāpēm un apgrūtinātu norīšanu. Angīnu ir jāārstē, jo citādi tā var viegli izraisīt smagas sekas, piemēram, sirds vārstuļu bojājumus.

Kakla sāpju stadijas

Kakla sāpju izraisītāji var būt dažādi. Neraugoties uz to, speciālisti izdala četras kakla sāpju attīstības stadijas, no kurām pirmo pat vēl nevar uzskatīt par sāpēm. Atkarībā no stadijas, jāpielieto atšķirīgas ārstniecības metodes.

Pirmā stadija – skrāpēšanas stadija (ilgst ~24 stundas). Sāpes vēl nav jūtamas, bet saslimušais jūt kaklā kņudēšanu, skrāpēšanos, sausuma sajūtu, kā arī var būt apgrūtināta rīšana. Šajā stadijā iekaisuma izraisītāji (vīrusi, baktērijas, sēnītes) nosēžas uz kakla gļotādas un sāk strauji vairoties. Attiecīgi arī reaģē organisma imūnsistēma – rīkles gala mazie asinsvadi paplašinās, radot apsārtumu, lai ļautu aizsargšūnām piekļūt inficētajai vietai. Ja organisms nav novājināts vai arī infekcijas ierosinātājs nav pārāk spēcīgs, iekaisums beidzās bez īpašas ārstēšanas. Kakla sāpes pirmajā stadijā parasti neprasa speciālu ārstēšanu un zāļu dzeršanu. Vairumā gadījumu organisma imūnsistēma pati tiek galā ar infekciju un līdz otrajai – sāpju stadijai, saslimušais nemaz nenonāk. Tomēr, ja organisma aizsargspējas ir nepietiekošas vai iekaisuma izraisītājs ir ļoti spēcīgs, seko nākošā kakla sāpju stadija.

Otrā stadija - sāpju stadija (Ilgst ~ 48h). Galvenie simptomi ir sāpes un sāpīga siekalu rīšana. Īsā laikā strauji aug slimības izraisītāju skaits un to jau ir izteikti daudz. Slimību izraisītāji un to toksīni tieši bojā gļotādas šūnas un rīkles gļotādā ir izveidojušās mikro čūlas, kas radušās agresīvajiem slimības izraisītājiem cīnoties ar organisma aizsargspējām. Kad toksīni ir nonākuši līdz nervu galiem (receptoriem), parādās sāpes – organisma signāls, ka iekaisuma process paplašinās. Ja organisma aizsargspējas ir pietiekamas, tiek uzveiktas baktērijas, vīrusi un sēnītes un pacients sāk izveseļoties. Bet, ja imunitāte nav tik spēcīga, seko nākamā kakla sāpju stadija.

Trešā stadija – aplikuma stadija (Ilgst ~ 72h). Iekaisuma process turpinās un agresīvie slimības izraisītāji turpina vairoties. Gļotādā veidojas vēl lielākas čūlas. Ieskatoties kaklā, rīkles galā redzams dažādas krāsas aplikums (krāsa ir atkarīga no izraisītāja) - tas nozīmē, ka organisms jau ir attiecīgi reaģējis. Parādās strutas – sabrukuši audi. Pārējie simptomi ir līdzīgi kā otrajā kakla sāpju stadijā, taču, ja šie sabrukušie audi nonāk asinsvados, tad izteikti var paaugstināties ķermeņa temperatūra.

Ceturtā stadija – reģenerācijas stadija (Ilgst ~ 24-48h). Šajā stadijā slimības simptomi nav izteikti. Noris atveseļošanās process, bet gļotāda vēl nav pilnīgi vesela, tai var būt nedaudz izmainīta krāsa (rīkles gals izskatās aveņu sārts). Gļotāda ir ļoti viegli ievainojama un vēl neveic pilnībā visas funkcijas, tādēļ tā prasa īpašu aprūpi. Kakls ir nedaudz apsārtis, jūtama viegla kņudēšana. Šeit būtiski parūpēties par imunitātes atjaunošanu, lietojot pilnvērtīgu uzturu un, ja nepieciešams, papildus izvēlēties arī kādus imunitāti stiprinošus dabīgo vielu preparātus.

Kakla sāpju ārstēšana

Lai ārstētu kakla sāpes, ir svarīgi saprast fizisku sāpju būtību un nozīmi. Sāpes parasti ir veids, kā organisms ziņo par taukaudu, saistaudu, muskuļu, kaulu utt. bojājumu. Sāpes ir tikai signāls, ka ir parādījusies slimība vai trauma, kas jāārstē, taču pašas par sevi samērā reti kad ir saslimšana, kam jāpievērš uzmanība. Sāpju gadījumā vienmēr ir svarīgi likvidēt sāpju cēloni nevis likvidēt pašas sāpes, jo pretējā gadījumā sāpju cēlonis, ja tikai organisma imūnsistēma pati to nelikvidēs, atkal un atkal liks sevi manīt, radot arī dažādu pakāpju komplikācijas. Kakla sāpes nav izņēmums. To iemesls ir infekcija, kas traumē kakla gļotādas audus, radot tik pazīstamo niezi un sāpju sajūtu. Kamēr infekcija netiek likvidēta, tā rada aizvien jaunus un jaunus gļotādas bojājumus, līdz ar to sāpes un kasīšanās sajūta kaklā nerimstas. Galvenais ārstēšanas uzdevums ir pēc iespējas ātrāk apturēt iekaisumu. Kakla sāpes iedalāmas četrās stadijās, un katrā no tām izmantojamas atšķirīgas ārstēšanas metodes.

Kakla sāpju ārstēšana pirmajā stadijā. Pirmajā stadijā, kas izpaužas kā kņudēšana un skrāpēšana, būtiski apturēt iekaisuma attīstību, mazināt tūsku, mazināt slimības izraisītāju spēju vairoties, mitrināt rīkles gļotādu un spēcināt lokālo imunitāti. Tāpēc šajā stadijā ieteicams kaklu skalot, izmantojot 30-40°C siltu tēju (piem. kliņģerīšu vai kumelīšu). Pirmo simptomu novēršanai ļoti efektīvi darbojas arī preperāti, kuru sastāvā izmantotas kliņģerīšu un smiltsērkšķu eļļas. Tās pārklāj gļotādu, lokalizē slimību izraisītājus un kavē to tālāko izplatīšanos. Smiltsērkšķu eļļā esošajām vielām piemīt antibakteriālas un pretiekaisuma īpašības, kā rezultātā mazinās iekaisums un skrāpēšanās sajūta. Arī kliņģerīšu eļļai piemīt izteikta pretiekaisuma darbība.

Kakla sāpju ārstēšana otrajā stadijā. Otrajā stadijā, kas izpaužas ar sāpēm, svarīgi samazināt slimības izraisītāju skaitu un aktivitāti. Šajā gadījumā ieteicams izmantot propolisu saturošus preperātus. Propolisam piemīt ļoti spēcīga antibakteriāla iedarbība, kā arī lokālas pretsāpju (anestezējošas) īpašības. Arī šajā sāpju stadijā noder jau iepriekš minētie preperāti ar kliņģerīšu un smiltsērkšķu eļļām, kas pārklāj gļotādā izveidojušās mikročūlas, veicina to dzīšanas procesu, mazina sāpes un spēcina lokālo imunitāti. Šajā posmā slimības uzveikšanai rekomendējamas arī sūkājamās tabletes, kas palīdz novērst kakla iekaisuma simptomus – kakla jutīgumu, sāpes un pietūkumu.

Kakla sāpju ārstēšana trešajā stadijā. Trešajā stadijā rīkles galā novērojams aplikums, tādēļ būtiski ir atbrīvoties no rīkles aplikuma, jo šis aplikums satur ļoti daudz toksīnu, kas ir labvēlīga vide, kurā vairoties slimības izraisītājiem. Pirms ārstēšanas uzsākšanas ieteicams kaklu skalot ar ārstniecības augu novārījumiem (piem. kumelīšu tēju) vai arī ar sālsūdeni. Arī trešajā kakla sāpju stadijā īpaši svarīgi ir uzveikt slimības izraisītāju, tāpēc ārstēšanas process ir līdzīgs kā otrajā stadijā.

Kakla sāpju ārstēšana ceturtajā stadijā. Ceturtā stadija raksturojama arī kā atveseļošanās process, jo šajā slimības posmā sāk veidoties jauna kakla gļotāda. Sasniedzot šo posmu, būtiskākais ir palīdzēt atjaunoties slimības skartajām šūnām. Šajā gadījumā noder smiltsērkšķu eļļu saturoši preparāti, jo tie dziedē gļotādas bojājumus un palīdz šūnām atjaunoties. Turklāt eļļa rada aizsargbarjeru, aizturot jaunas infekcijas pievienošanos.

Parasti kakla sāpju ārstēšanai nav vajadzīgas antibiotikas vai citi spēcīgi medikamenti. Šādus iekasumus var ļoti sekmīgi ārstēt ar dabīgajiem preparātiem. Jau ļoti senos laikos bija pazīstams propoliss , kas ir dabīgs, antibakteriāls līdzeklis. Bites izklāj ar to sava stropa iekšpusi, radot vienu no sterilākajām zināmajām dabīgajām vidēm. Propolisa antibakteriālās īpašības nosaka lielais flavonoīdu saturs, un to bieži sauc par dabas penicilīnu. Pētījumos pierādīts, ka propolisam ir ļoti plašs iedarbības spektrs. Tas ir efektīvs gan pret gram pozitīviem un gram negatīviem mikrobiem (baktērijas), gan sēnītēm, gan arī pret vīrusiem. Turklāt propoliss nenogalina īpašo mutes dobuma mikrofloru, kas bieži ir problēma lietojot dažādus ķīmiskus līdzekļus. Iznīcinot šo mikrofloru, parasti rodas sēnīšu infekcija. Tāpēc kakla sāpju ārstēšanai otrajā, trešajā vai ceturtajā stadijā īpaši būtu ieteicami dabīgie ārstniecības līdzekļi uz propolisa bāzes.

Kakla sāpju ārstēšanā plaši tiek pielietotas eļļas - kliņģerīšu, smiltsērkšķu un bergamotes. Kliņģerīšu eļļai piemīt izteikta pretiekaisuma, nomierinoša un audus mīkstinoša un atjaunojoša darbība. Smiltsērkšķu eļļā esošajām vielām piemīt antibakteriālas un pretiekaisuma īpašības, kā rezultātā mazinās iekaisums un skrāpēšanās sajūta. Bergamotes eļļa nomierina sakairinātu ādu, veicinot brūču sadzīšanu.

Ja bērnam sāpes kaklā kombinējās ar grūtībām elpot, grūtībām norīt vai netipisku siekalošanos, vajadzētu nekavējoties meklēt ārsta palīdzību. Pieaugušajiem ārsta palīdzību vajadzētu meklēt gadījumos, ja ir grūtības elpot, grūtības norīt, grūtības atvērt muti, locītavu sāpes, ausu sāpes, izsitumi, ķermeņa temperatūra augstāka kā 38,5, asinis siekalās, iztilpumi uz kakla un ja sāpes ilgst ilgāk kā vienu nedēļu.

Kakla sāpju ārstēšanai izmantojamas arī tvaika inhalācijas ar priežu pumpuriem, salviju un eikaliptu lapām, asinszāles lakstiem, kumelītes ziediem.

Inhalācijas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā ārstēt kakla sāpes. Vairāk par inhalācijām lasiet šeit.

Paaugstināta temperatūra

Tue, 04 Oct 2016 07:00:00 +0000

Paaugstināta ķermeņa temperatūra ir tad, ja tā par 1 grādu pārsniedz normālo - 36,6°C. Par paaugstinātu ir uzskatāma temperatūra virs 37,8°C. Augstākā temperatūras robeža ir 43°C. Paaugstināta ķermeņa temperatūra pati par sevi nav slimība, bet parasti tā ir vīrusu vai bakteriālas infekcijas pazīme. Tā ir dabīga organisma atbilde, kas norāda, ka imūnās aizsardzības sistēma pozitīvi reaģē uz vīrusu vai baktēriju iekļūšanu, aktivizējas cīņai ar mikroorganismiem, mobilizējot aizsargšūnas – leikocītus.

Cilvēka ķermeņa temperatūru regulē īpaši iekšējās kontroles mehānismi, kas nodrošina pastāvīgu ķermeņa temperatūru visu diennakti ap 37°C. Cilvēks temperatūra diennakts laikā nav vienāda un svārstās robežās no 36°C līdz 37,8°C. Augstāka tā ir agri no rīta un ap plkst. 4 — 6 pēcpusdienā. Šo amplitūdu (apmēram 0,6°C robežās) sauc par cirkādo temperatūras ritmu un šīs svārstības novēro gan veselam, gan slimam cilvēkam. Svarīgi atzīmēt, ka temperatūra dažādās ķermeņa vietās ir atšķirīga — padusē tā ir zemāka, bet mutē un taisnajā zarnā — par 0,5 — 0,6°C augstāka.

Cilvēka organisms pastāvīgu ķermeņa temperatūru uztur ar sabalansētu siltuma ražošanu audos, galvenokārt aknās un muskuļos, un tā atdevi ķermeņa perifērijā. Ķermeņa temperatūru regulē hipotalāms — īpašs nodalījums galvas smadzenēs, kuru nosacīti dēvē par termoregulācijas centru. Šis centrs uztur iekšējos orgānos pastāvīgu asins temperatūru 37 — 38º C robežās, sašaurinot vai paplašinot asinsvadus, ar svīšanu (atdziestot) vai drebuļiem (ja vajag paaugstināt temperatūru, šādas ātras muskuļu kontrakcijas ir efektīvas).

Vislabāk temperatūru mērīt lielo asinsvadu tuvumā — mutē vai taisnajā zarnā, nevis padusē, jo ādas normālā temperatūra parasti ir par 1°C zemāka (ap 36,6º C). Serdes jeb ķermeņa iekšējo temperatūru precīzāk atspoguļo mutes vai taisnās zarnas temperatūra. Ikdienā būtu ieteicamāk mērīt mutes temperatūru, tikai maziem bērniem temperatūru vieglāk mērīt rektāli.

Bērniem temperatūras reakcija parasti ir daudz izteiktāka nekā pieaugušajiem un var sasniegt pat 41,5º C, savukārt pieaugušajiem tikpat nopietnu saslimšanu gadījumos tā ir normāla vai paaugstinās tikai līdz 38, retāk 39°C. Augsta temperatūra parasti liecina par labu imunitāti, turpretim smagas, pat nāvējošas infekcijas (īpaši jaundzimušajiem un veciem cilvēkiem) var norisēt ar normālu temperatūru vai tikai nelielu tas paaugstināšanos.

Paaugstinātas temperatūras cēloņi

Paaugstinātai temperatūrai var būt dažādi cēloņi, bet biežākais cēlonis ir vīrusu un baktēriju izraisīta infekcija. Ķermeņa temperatūras kāpšana šajā gadījumā ir aizsargmehānisms – imūnsistēma reaģē uz mikrobu iekļūšanu organismā un aktivējas, lai iznīcinātu mikrobus un kavētu to vairošanos. Paaugstināta ķermeņa temperatūra ir organisma aizsargreakcija, kurai pateicoties tiek stimulēta imūnsistēma un, pateicoties specifisko interferonu izstrādei, tiek nogalināti mikrobi un vīrusi. Paaugstināta temperatūra liecina, ka imunitāte ir aktīva, darbojas. Tāpēc svarīgi šajā procesā organismam netraucēt. Ja ķermeņa temperatūra nepārsniedz 38,5 °C, to ar medikamentiem nevajadzētu samazināt, citādi savus dabiskos aizsargspēkus atbruņojam un atveseļošanās var ieilgt.

Biežākās infekcijas, kuras izraisa temperatūras paaugstināšanos, ir: respiratoras infekcijas, gripa, ausu infekcijas, deguna blakusdobumu infekcijas, infekciozā mononukleoze, bronhīts, pneimonija, osteomielīts, apendicīts, tuberkuloze, ādas infekcijas, meningīts, urīnceļu infekcijas, virāli un bakteriāli gastroenterīti u.c.

Nereti paaugstināta ķermeņa temperatūra ir nevis infekcijas slimību izraisīta, bet, piemēram, alerģijas, zobu nākšanas, emocionāla stresa, organisma atūdeņošanās un citu iemeslu dēļ.

Paaugstinātas temperatūras pazemināšana

Paaugstinātas temperatūras pazemināšanu nevajadzētu uzskatīt par ārstēšanas mērķi. Parasti temperatūru līdz 39 — 40°C pacients panes labi (īpaši bērni). Daudzos gadījumos temperatūru pazeminošos līdzekļus var nelietot, jo ar temperatūras pazemināšanu slimību izārstēt nevar. Vairākos pētījumos ar dzīvniekiem konstatēts fakts, ka paaugstināta temperatūra (virs 39°C) labvēlīgi iedarbojas uz imūno sistēmu, to stimulējot. Novērojumi liecina arī to, ka mikrobu vairošanās šādā temperatūrā ir nedaudz nomākta. Nesteidzoties pazemināt temperatūru ar medikamentiem, mēs varam pat ārstam palīdzēt, jo tā ārstam ir vieglāk novērtēt citu medikamentu iedarbīgumu (piemēram, antibiotiku).

Paaugstinātas temperatūras gadījumā jālieto daudz šķidruma – jādzer ūdens un karsta tēja, kas veicina svīšanu – aveņu, pelašķu, liepziedu, kumelīšu. Svīstot, cilvēka ķermenis atdod 22% no sava siltuma. Vienlaikus jāseko līdzi, cik daudz izdalās urīns, jo īpaši maziem bērniem. Tā daudzums liecina par organisma spēju tikt galā ar augsto temperatūru un saglabāt homeostāzi jeb iekšējās vides līdzsvaru un fizioloģisko funkciju pastāvīgumu. Jāraugās, vai bērns, pietiekami dzirdināts, arī čurā pietiekami bieži un vai urīns nav tumšāks nekā parasti. Jāizvērtē arī sava pašsajūta. Paaugstinātas temperatūras gadījumā sevi jāpasaudzē, samazinot slodzi – pāris dienas pavadot mājās un kārtīgi izguļoties. Nevajadzētu ieturēt bagātīgas maltītes, jo ēdiena sagremošana arī ir slodze. Nāk miegs un negribas ēst – tā organisms mums ziņo, kas tam visvairāk nepieciešams.

Ja paaugstināta temperatūra saistīta ar vispārēju infekciju (piem. vīrusu izraisīta elpceļu infekcija), tas ir dabīgi un saprotami. Ja bērnam ir temperatūra līdz 38°С un ja bērns labi panes šādu temperatūru, parasti iesaka nekādus speciālus līdzekļus temperatūras pazemināšanai nelietot. Tomēr katrā šādā gadījumā ieteicams konsultēties ar ārstu, it īpaši, ja pacients ir bērns. Bērns jāapskata pediatram, kas, pieņemot lēmumu par ārstēšanas veidu, ņems vērā bērna vecumu, temperatūras ilgumu un augstumu, kā arī citus faktorus - miegainību, šķidruma uzņemšanu, vemšanu, klepošanu, apgrūtinātu elpošanu, samazinātu urinācijas biežumu utt.

Ir situācijas, kad temperatūra jāpazemina noteikti. Temperatūra jāpazemina pacientiem ar dažādām sirdskaitēm un sirds slimībām, jo temperatūras paaugstināšanās rada pulsa paātrināšanos, tādējādi apgrūtinot sirds darbību. Arī bērniem, kam kādreiz bijuši krampji, temperatūras paaugstināšanās virs 38°C nav vēlama. Cukura diabēta slimniekiem paaugstināta temperatūra var radīt nepieciešamību pēc lielākām insulīna devām. Ļoti augsta temperatūra grūtniecības pirmajā trimestrī var radīt iedzimtus augļa bojājumus, piemēram, anencefaliju (galvas smadzeņu veidošanās anomāliju). Neapšaubāmi, temperatūras paaugstināšanās virs 40°C prasa tūlītēju medikamentozu ārstēšanu. Visoptimālāk būtu temperatūru nemazināt, ja tā ir zem 38,5°C un pacients jūtas labi.

Ja bērnam bijusi dzemdību trauma, vai arī viņam ir kāda neiroloģiska saslimšana, ja viņš ir vājš, vai viņam ir bijuši krampju gadījumi, ir problēmas ar sirds veselību utml., tad temperatūru ieteicams pazemināt ar ārstnieciskiem līdzekļiem jau sākot no 37,5°С.

Visbiežāk lietotie medikamenti temperatūras pazemināšanai ir acetilsalicilskābe un acetaminofēns. Pēdējos gados popularitāti šai indikācijai gūst ibuprofēns, jo tam maz blakņu, kā arī dažos pētījumos pierādīta augstāka efektivitāte nekā abiem iepriekšminētajiem preparātiem. Vecākiem bērniem ķermeņa temperatūras pazemināšanai ārsti visbiežāk iesaka izmantot sīrupus vai tabletes, kas paredzētas speciāli šim nolūkam, bet mazākiem biežāk tiek ieteikts izmantot svecītes. Medikamentu izvēle temperatūras pazemināšanai noteikti jāuztic ārstniecības speciālistiem.