inhalators - Plaušu slimības

Plaušu karsonis

Fri, 04 Nov 2016 09:05:00 +0000

Plaušu karsonis (Latīņu val.: pneumonia) ir dažādas izcelsmes iekaisums mazākos vai lielākos plaušu apvidos. Biežākais plaušu karsoņa cēlonis ir mikroorganismu izraisīta infekcija.

Ieelpotais gaiss satur putekļus un baktērijas, bet, neraugoties uz to, vesela cilvēka apakšējie elpceļi saglabājas sterili, jo organismā darbojas vesela rinda aizsargmehānismu, kas mikroorganismiem neļauj nokļūt dziļajos elpceļos.

Pie elpceļu aizsargmehānismiem var pieskaitīt: deguna eju filtrāciju; epiglottis refleksus (novērš aspirācijas iespējas); klepu; mukociliāro aparātu ar gļotu izdalīšanu un skropstiņepitēlija darbību; alveolāros makrofāgus, kas satver un norij baktērijas; gļotādas imūnās substances (IgA); aktīvos limfocītus u.c. Plaušu karsonis attīstās, ja ir bojāts kāds no elpceļu aizsargmehānismiem un elpceļos nonāk liels mikroorganismu daudzums vai arī mikroorganismi ir ļoti virulenti un cilvēkam nav imunitātes pret tiem. Elpceļu aizsargmehānismus visbiežāk bojā vīrusu infekcija, izsaucot epitēlija destrukciju, mukociliārā aparāta aktivitātes samazināšanos un pastiprinātu gļotu sekrēciju. Arī aktīvā un pasīvā smēķēšana bojā aizsargmehānismus. Personas, kam ir rīšanas traucējumi (piem. insults) vai, kas atrodas bezsamaņā, narkozē, alkohola vai citā intoksikācijā, var aspirēt elpceļos kuņģa saturu, kas tālāk izraisa plaušu karsoni. Plaušu karsoni sekmē saaukstēšanās, pārsalšana, pārpūle vai arī kaitīgi arodfaktori, traumas u.tml. Pēc izslimošanas imunitāte nerodas, viens un tas pats cilvēks ar plaušu karsoni var slimot vairākkārt.

Plaušu karsoņa visbiežākie ierosinātāji ir:

• baktērijas (piem. Strep. pneumoniae, Mycoplasma pneumoniae, Chlamydia pneumoniae, Staph. aureus, Haemophilus influenzae, Klebsiella pneumoniae, Legionella, Escherichia coli, anaerobās baktērijas);

• mikobaktērijas (Mycobacterium tuberculosis);

• vīrusi (Influenzae A, Parainfluenzae, adenovīrusi, Hantavīrusi);

• riketsijas (Coxiella burnetii);

• sēnītes (Aspergillus, Candida);

• vienšūņi (Pneumocystis carinii, Toxoplasma gondii);

• helminti (Ascaris lumbricoides, Strongyloides stercoralis).

Plaušu karsoņi tiek klafificēti „tipiskajos” un „atipiskajos”. Tipiskās jeb bakteriālās pneimonijas biežākie ierosinātāji ir baktērijas – Streptococcus pneumoniae, Staphylococcus aureus, Haemophilus influenzae. Atipiskās pneimonijas ierosina Mycoplasma pneumoniae, Chlamydia pneumoniae, Legionella un tās norit ar nelielām klīniskām pārmaiņām, normālu asinsainu, grūti pamanāmām rengenoloģiskām pārmaiņām un ir grūtības ar to atpazīšanu, kā rezultātā bieži netiek nozīmēta adekvāta terapija – tiek nomocīts gan slimnieks, gan ārsts. Tomēr, šo iedalījumu mūsdienās uzlūko kritiski, jo „atipiskās” pneimonijas var noritēt „tipiski” un otrādi – „tipiskās” var sākties un norisēt „atipiski”.

Sarežģītākā problēma mūsdienās nav plaušu karsoņa diagnozes noteikšana, bet gan plaušu karsoņa izsaucēja ātra identifikācija un plaušu karsoņa izsaucēja jutības/rezistences pret antibiotikām noteikšana. Vairākumā gadījumu ārsts nevar ātri identificēt izsaucēju un noteikt tā jutību/rezistenci pret antibiotikām. Tāpēc ārsti parasti pneimonijas slimniekam bez kavēšanās uzsāk empīrisku antibakteriālo terapiju un vēlāk, ja izdodas noskaidrot pneimonijas izraisītāju, noteikt tā jutību pret antibiotikām, nepieciešamības gadījumā veic atbilstošu antimikrobiskās terapijas korekciju.

Empīriskās antimikrobās terapijas izvēli ārstiem palīdz veikt plaušu karsoņa klasifikācija 5 grupās, atkarībā no vietas vai apstākļiem, kādos persona ir saslimusi: sadzīvē iegūtā pneimonija (perona saslimst ārpus slimnīcas, biežāk mājās); hospitālī iegūtā pneimonija (persona saslimst vismaz 48-72 stundas pēc iestāšanās slimnīcā vai vēlāk); pansionātā iegūtā pneimonija (slimo dažādu veco ļaužu pansionātu iemītnieki); aspirācijas pneimonija (saslimst personas ar samaņas un rīšanas traucējumiem). Katrai no šīm pneimoniju grupām ir tikai tai raksturīgs ierosinātāju spektrs un tiem raksturīgs sastopamības biežums. Šāds pneimoniju dalījums ļauj ārstiem racionālāk izvēlēties empīrisko antimikrobisko terapiju.

Plaušu karsoņa simptomi

Klasiskie plaušu karsoņa simptomi ir drebuļi, temperatūra, klepus ar strutainām krēpām, sāpes krūtīs. Šie simptomi sastopami dažādās kombinācijās. Klepus sastopams 80% pacientu, paaugstināta temperatūra vērojama 68-78% pacientu, sāpes krūtīs novēro 30% gadījumu, tahipnoja biežāk nekā 24 reizes minūtē ir slimības rādītājs 45-69% gadījumu, trokšņi plaušās – 78% gadījumu.

Tipiskos gadījumos baktēriju izraisīts plaušu karsonis sākas ar drebuļiem, t° paaugstinās līdz 40°, sāp galva un krūtis, turklāt sāpes krūtīs pastiprinās dziļākas ieelpas laikā. Pirmajās slimības dienās ir klepus un var izdalīties nedaudz staipīgu, rūsganu krēpu. Elpošana sekla, paātrināta, bieži sāpīga, arī pulss paātrināts, seja sārta vai zilgana. Uz lūpām un deguna rodas ūdeņainas pūtītes.

Vīrusu izraisīts plaušu karsonis visbiežāk pievienojas kādai vīrusu infekcijai, piem., gripai, adenovirusālai slimībai, masalām, drudzim, ornitozei. Organismā, ko novājinājusi vīrusu infekcija, aktīvas kļūst arī baktērijas, kuru parasti daudz mutes dobumā un augšējos elpošanas ceļos. Slimība izpaužas gandrīz tāpat kā bakteriālais plaušu karsonis, tomēr tās simptomi nav tik spilgti. Tās gaita var būt dažāda - gan viegla, gan ļoti smaga.

Sekundārs plaušu karsonis var rasties, ja bronhos iekļūst svešķermenis (piem. aizrijoties ar ēdienu). Šis plaušu karsonis sevišķi smags ir zīdaiņiem un ļoti veciem cilvēkiem. Sekundārā plaušu karsoņa norise var būt dažāda, tāpēc vienmēr, kad ir drudzis, klepus, krēpas, aizdusa, durošas sāpes krūtīs, vispārējs nespēks, turklāt lūpas kļuvušas zilganas, bet seja stipri sārta, jāatceras, ka var būt sācies plaušu karsonis, un jāizsauc ārsts.

Plaušu karsonis ir jāauzskata par ļoti nopietnu saslimšanu un obligāti pie šādas saslimšanas ir jāvēršās pie sava ģimenes ārsta.

Plaušu karsoņa ārstēšana

Uzsākot plaušu karsoņa terapiju, ārsts vispirms izlemj – veikt to mājās vai slimnīcā. Uz slimnīcu parasti pacientus nosūta gadījumos, ja: nevar nodrošināt adekvātu ārstēšanu un mājas aprūpi (sociālie aspekti); pacients iekļaujas riska grupā ar iespējamu smagu pneimonijas gaitu un sarežģījumiem; pacientam smags stāvoklis apskates brīdi (ir augstas intensitātes drudzis, izteikta elpošanas nepietiekamība, pO2 70 mmHg un zemāks, dehidratācijas simptomātika, nav atbildes reakcijas uz terapiju 48-72 stundu laikā).

Plaušu karsoņa ārstēšanā ir svarīgi agrīni nozīmēt adekvātu antibakteriālo terapiju. Šajā aspektā ārstiem ir dažādi viedokļi. Daļa ārstu uzskata, ka gadījumos, kad varētu domāt par vīrusu izraisītu plaušu karsoni, antibiotikas var nelietot un to pielietošana nemaina slimības ilgumu un smagumu. Savukārt citi ārsti uzskata, ka visi pacienti ar plaušu karsoni jāārstē ar antibakteriāliem līdzekļiem un jāapsver jautājums par terapijas iespēju segt gan tipisko, gan atipisko pneimoniju izsaucējus, jo parasti trūkst ātru un specifisku laboratorisku testu, un arī rentgenoloģiski ne vienmēr var noteikt pneimonijas etioloģiju. Ja pēc antimokrobiskās terapijas uzsākšanas vērojama stāvokļa pasliktināšanās vai nav novērojama uzlabošanās 48-72 stundu laikā, ārsti izvērtē nepieciešamību mainīt terapiju. Parasti antibakteriālā terapija jāturpina desmit dienas, bet tā dēvēto atipisko pneimoniju gadījumos – 10-14 dienas.

Terapijas laikā ļoti svarīgi sekot šķidruma bilancei. Ieteicams lietot zāļu tējas kā palīglīdzekli – kā organismu vispārspēcinošu un slāpes remdinošu dzērienu. Slimības sākuma stadijā no zāļu tējām ieteicams izmantot tās, kam piemīt pretiekaisuma un pretmikrobā darbība – vītolu mizas, salvijas un avenes lapām, asinszāles lakstiem. Tālākā stadijā ieteicamas atkrēpošanu veicinošās zāļu tējas ar mārsila vai pelašķa lakstiem, zemenes lapām, plūškoka, liepu vai kliņģerītes ziediem. Atveseļošanās stadijā ieteicamas tējas ar reģenerāciju un plaušu attīrīšanos veicinošām ceļteku lapām.

Pretiekaisuma līdzekļi nav plaši lietojami, tos parasti nozīmē iekaisuma uzsūkšanās fāzē. Atkrēpošanu veicinošos līdzekļus var lietot, bet vairāk jārūpējas par to, lai, veicot inhalācijas, būtu mitras gļotādas. Ļoti efektīvi slimnieka stāvokli uzlabo bronholītisko, mukolītisko un citu medikamentu inhalācijas. Šos līdzekļus tagad ir ērti ievadīt un precīzi dozēt ar jaunās paaudzes inhalatoriem.

Plaušu karsoņa ārstēšanā ļoti efektīva ir inhalāciju terapija. Vairāk par inhalācijām lasiet šeit.

Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS)

Fri, 04 Nov 2016 09:02:00 +0000

Hroniskai obstruktīvai plaušu slimībai (HOPS) ir raksturīgi gaisa plūsmas traucējumiem elpceļos, kas nav pilnībā atgriezeniski. Gaisa plūsmas ierobežojums parasti ir progresējošs un saistīts ar patoloģisku plaušu audu iekaisuma reakciju uz kairinošām daļiņām vai gāzēm, galvenokārt smēķēšanu.

Slimības attīstība lielā mērā atkarīga arī no ģenētiskās predispozīcijas, kas izskaidro, kāpēc HOPS neattīstās pilnīgi visiem smēķētājiem. HOPS ir novēršama un ārstējama slimība.

HOPS attīstība un progresēšana visbiežāk (95% gadījumu) ir saistīta ar smēķēšanu. Pārējie riska faktori (kaitīgo daļiņu vai gāzu ieelpošana) veido tikai 5%. Starp galvenajiem profesionālajiem riska faktoriem visbūtiskākā ir saskarsme ar kadmiju un silīciju. HOPS attīstības risku paaugstina arī samazināta ķermeņa masa piedzimstot, biežas elpceļu infekcijas un pavadošās slimības (bronhiālā astma vai tuberkuloze) un citi faktori.

HOPS attīstās kā iekaisuma reakcija uz kaitīgiem faktoriem un oksidatīvo stresu (smēķēšanu, arodfaktoriem, vides piesārņojumu), izraisot sīko elpceļu slimību - obstruktīvu bronhiolītu, un plaušu parenhīmas destrukciju – emfizēmu jeb „plaušu uzpūšanos”. Iekaisuma rezultātā pakāpeniski neatgriezeniski sašaurinās elpceļi un mazinās plaušu un elpceļu sieniņu elastība, kas arvien vairāk apgrūtina pilnvērtīgu izelpu. Neizelpotajam gaisam "uzkrājoties" alveolās, veidojas tā saucamie „gaisa slazdi”. Emfizēma rodas tā sauktā „gaisa slazda” rezultātā – bronhu sašaurināšanās dēļ plaušās nonāk vairāk gaisa, nekā izkļūst no tām. Plaušas "uzpūšas" un tiek izjaukta normālā plaušu audu uzbūve - būtiski samazinās elpošanas virsma. Samazinoties alveolokapilārās membrānas laukumam, tiek traucēta skābekļa nogāde arteriālajās asinīs, radot hronisku progresējošu hipoksiju. Turklāt daudziem pacientiem tiek traucēta arī ogļskābās gāzes izvadīšana no organisma, kas rada respiratoru acidozi, tahikardiju, apziņas traucējumus - un sekas var būt koma.

Viens no riska faktoriem, kas veicina elpošanas traucējumu pastiprināšanos, ir baktēriju klātbūtne plaušās, kas izraisa atkārtotas plaušu infekcijas un veicina slimības uzliesmojumus, ko nākas ārstēt slimnīcā.

Viens no būtiskākajiem elementiem, kas pakāpeniski pasliktina HOPS pacienta stāvokli, ir hroniskie gāzu apmaiņas traucējumi - samazināts skābekļa daudzums asinīs un aizkavēta ogļskābās gāzes izdalīšanās. Šie faktori veicina sirds paplašināšanos un spiediena paaugstināšanos plaušu artērijā – šos simptomus raksturo ar terminu „plaušu sirds”. Plaušu sirds attīstība rada asinsrites mazspēju un 30% HOPS pacientiem kļūst par nāves cēloni.

HOPS bieži paliek nediagnosticēts un neatpazīts, jo lēni progresē un agrīnās stadijas norit nemanāmi. Pacients pakāpeniski pielāgojas gan elpas trūkumam, gan pierod pie klepus. HOPS diagnoze ir apstiprināta mazāk nekā 50% pacientu!

Hroniskas obstruktīvas plaušu slimības simptomi

Galvenais HOPS simptoms ir elpas trūkums. Elpas trūkums parādās pakāpeniski un sākotnēji pacients elpas trūkumu nemana vai ignorē. Progresējot elpas trūkumam, pacients parasti sāk samazināt arī ikdienas fizisko slodzi, maksimāli izvairās no darbībām, kas radītu aizdusu.

Sākumā slodzes ierobežojums ir neliels un dzīves kvalitāte būtiski necieš. Vēlāk elpas trūkums elpas trūkums jau sāk ietekmēt pacienta vienkāršās ikdienas aktivitātes - vismazākā piepūle izraisa ekstrēmu elpas trūkuma sajūtu. Slimībai progresējot, pacients dzīvo it kā pastāvīgas ieelpas stāvoklī.

Klepus ir otrs būtisks HOPS simptoms. Klepus bieži ir ar krēpām un krēpu daudzums var būt visai ievērojams, tās var būt grūti atkrēpojamas, līdz ar to radot smaguma sajūtu krūtīs. Mēģinot attīrīt elpceļus no krēpām rodas ilgstošas smagas klepus lēkmes.

HOPS raksturo arī uzliesmojuma epizodes, kad pacientam būtiski pieaug elpas trūkums, klepus un krēpu daudzums. Uzliesmojuma var parādīties sistēmiski iekaisuma simptomi - drudzis, paaugstināta ķermeņa temperatūra.

HOPS bieži pavada blakusslimības (kardiovaskulāras slimības, metabolisma traucējumi, osteoporoze, depresija un plaušu vēzis), jo pacienti parasti ir cilvēki vidējā vecumā un ar ievērojamu smēķēšanas stāžu.

Hroniskas obstruktīvas plaušu slimības ārstēšana

HOPS ārstēšanas uzdevums ir mazināt simptomus (mazināt elpas trūkumu, palielināt vai saglabāt slodzes toleranci, uzlabot kopējo veselības stāvokli) un mazināt risku (palēnināt vai apturēt slimības progresēšanu, novērst un ārstēt uzliesmojumus). Jāsaprot, ka būtiskākais elements, bez kura HOPS ārstēšana nav efektīva, ir riska faktoru iedarbības ierobežošana un, ja iespējams, arī pārtraukšana. Galvenais no tiem ir smēķēšana.

Mūsdienu HOPS ārstēšanas taktika ietver vairākus komponentus:

• pacientu apmācību;

• bronhus paplašinošo terapiju;

• pretiekaisuma terapiju;

• krēpu sekrēciju un atdalīšanos regulējošo terapiju;

• antibakteriālo terapiju uzliesmojumu periodos;

• skābekļa terapiju;

• elpošanas mazspējas korekciju;

• rehabilitāciju.

Slimības ārstēšanā dažādas metodes tiek pievienotas pakāpeniski - pēc slimības stadijas, pacienta individuālās atbildes reakcijas uz ārstēšanu un simptomu kontroles līmeņa. Var izšķirt divus HOPS ārstēšanas virzienus - medikamentozo un nemedikamentozo. Biežāk pielietotie medikamenti HOPS medikamentozā ārstēšanā ir – bronhodilatatori, beta 2 agonisti, metilksantīni un antiholīnerģiskie medikamenti, glikokortikoīdi, atkrēpošanas līdzekļi, antioksidanti, paasinājuma periodā - adekvāta antibakteriāla terapija. Medikamentozās terapijas veidu nosaka pneimonologs, izvērtējot pacienta slimības smagumu un aktuālās izmaiņas pacienta veselības stāvoklī.

Medikamentus, kas paplašina bronhus, sauc par bronhodilatatoriem. Šie preparāti ātri atslābina muskuļus, kas „apvij” bronhus. Tā rezultātā bronhu sprauga paplašinās un elpot kļūst vieglāk. Ātras iedarbības bronhodilatatoru iedarbība sākas jau pēc dažām minūtēm, sasniedzot maksimumu pēc 15-30 min., un ilgst 4-5 stundas. Bronhodilatori ilgtermiņā mazina simptomus, uzlabo slodzes toleranci un mazina elpceļu obstrukciju, tādējādi mazinot arī plaušu "uzpūšanos" jeb hiperinflāciju. Ir gan ātras un īsas darbības bronhodilatatori, gan arī ilgas darbības bronhodilatatori. Beta 2 agonisti, stimulējot attiecīgos receptorus, atslābina gludos elpceļu muskuļus un mazina bronhu konstrikciju. Izšķir īsas un garas darbības beta 2 agonistus. Antiholīnerģiskie medikamenti bloķē acetilholīna efektu uz muskarīna receptoriem. Mūsdienās izvēles līdzekļi ar pierādītu efektivitāti ir ilgstošas darbības bronhus paplašinošie līdzekļi, inhalējamie glikokortikoīdi (steroīdi), kā arī ilgstošas darbības bronhus paplašinošo līdzekļu un glikokortikoīdu fiksētas kombinācijas. Inhalējamie medikamenti tiek uzskatīti par labākiem, jo samazina zāļu blakusparādību attīstības risku. Vairāk par inhalāciju terapiju lasiet šeit.

HOPS ārstēšanas svarīgs elements ir ilgstoša skābekļa terapija. Skābekļa terapija HOPS pacientiem pagarina dzīvi. Ambulatoro skābekļa terapiju nodrošina ar skābekļa koncentratoriem - ierīcēm, kas no telpas gaisa atdala skābekli un augstā koncentrācijā to pievada pacientam. Šīs ierīces var nomāt vai pirkt. Lai precizētu katram pacientam individuālo skābekļa koncentrāciju un plūsmas ātrumu, pirms terapijas sākšanas vēlams stacionāra apstākļos titrēt devas, kontrolējot skābekļa piesātinājumu perifērajās asinīs un arteriālo asiņu gāzu sastāvu.

Inhalatori HOPS ārstēšanai

Lielāka daļa medikamentu HOPS ārstēšanai ir paredzēti inhalācijām. Medikamentu inhalācijas ir ieteicamākas kā tablešu lietošana, jo caur inhalatoriem medikamenti tiek ievadīti tieši bronhos, jeb „mērķorgānos”. Caur inhalācijām jālieto mazāka medikamentu deva, tā iedarbojas ātrāk un nerada blaknes. Medikamentu inhalācijām tiek izmantoti dažāda veida inhalatori. Medikamentu daudzums, kas nonāk bronhos un plaušās, ir atkarīgs no inhalatora veida un inhalācijas tehnikas. Lai ārstēšana būtu veiksmīga, ir ļoti svarīga pareiza inhalatora izvēle un lietošana.

Vairāk par inhalatoriem lasiet šeit.