Inhalācijas un to veidi


Inhalācijas (latīņu: in iekšā + halare elpot) ir ārstniecisko līdzekļu ieelpošana aerosola, gāzes, tvaiku vai pulvera formā. Inhalācijas var būt dabīgas (jūras gaiss, meža gaiss utt.) un mākslīgas, izmantojot speciālas ierīces – inhalatorus. Inhalatori ārstnieciskos līdzekļus pārvērš tvaikā vai aerosolā. Inhalācijas medicīnā visbiežāk tiek izmantotas, lai panāktu lokālu ārstniecisku iedarbību uz elpceļiem, piem. - bronhīta, traheīta, astmas u.c. slimību ārstēšana. Inhalācijas tiek pielietotas arī, lai panāktu sistēmisku iedarbību uz visu organismu, piem. – inhalāciju narkoze.

Inhalāciju terapija ir viens no efektīvākajiem un biežāk izmantotajiem elpceļu iekaisuma ārstēšanas veidiem, jo tā nodrošina tiešu un ātru iedarbību uz elpceļu gļotādu, kurā notiek iekaisuma process.

 

Inhalāciju terapijas galvenās priekšrocības ir:

  • ātrāka iedarbība, jo ārstnieciskās vielas nonāk uzreiz mērķorgānā;
  • nepieciešamas mazākas ārstniecisko vielu devas, jo tām nav jāiziet caur sistēmu;
  • samazinās nevēlamo blakus parādību risks, jo inhalētās vielas gandrīz nemaz neuzsūcas asinīs un neiedarbojas uz citiem orgāniem un sistēmām, kā tas notiek, izmantojot tabletes, sīrupus vai injekcijas.

 

Inhalācijas palīdz sasniegt sekojošus rezultātus:

  • elpceļu drenāžas funkcijas uzlabošanās;
  • elpceļu un bronhiālā koka sanācija;
  • bronhu spazmu kupēšana;
  • elpceļu tūskas samazināšana;
  • iedarbība uz respiratorā trakta imūnreakcijām;
  • elpceļu gļotādas reģenerācijas un mikrocirkulācijas uzlabošana.   

 

Ikviens inhalators ir paredzēts, lai nogādātu ārstnieciskās vielas elpceļos. Viens no galvenajiem inhalāciju efektivitātes parametriem ir ārstnieciskās vielas depozīcija elpceļos, ko parasti nosaka procentos. Depozīcijas daudzums elpceļos ir atkarīgs no pielietotā inhalatora veida un inhalāciju tehnikas. Depozīcija var variēt no 4% līdz 60%. Inhalāciju procedūrā ieelpoto ārstniecisko vielu depozīcija notiek 3 veidos:


  • Ietriekšanās (impactacion) - ir process, kad aerosola daļiņas inerces vai centrbēdzes spēka ietekmē ietriecas elpceļu sieniņās. Daļiņas, kuras ir lielākas par 3 mikroniem, ir ar pietiekami lielu massu, lai inerces rezultātā „izkristu” no kopējās gaisa plūsmas, kad tā maina virzienu. Elpceļi ir sazaroti un tur gaisa plūsmas virziena maiņa notiek nepārtraukti. Impaktācijas mehānisms ir īpaši raksturīgs daļinām, kas ir lielākas par 5 mikroniem un tās parasti ietriecas eugšējo elpceļu gļotādā. Lai ārstnieciskās vielas nonāktu vidējos un zemākajos elpceļos, inhalācijas ir jāveic ar lēnu ieelpu, jo tas samazina impaktāciju augšējos elpceļos.
  • Nogulsnēšanās (sedimentation) – ir process, kad areosola daļiņas gravitācijas spēka ietekmē nosēžas uz gļotādas. Sedimentācija ir galvenais depozīcijas veids aerosola daļinām no 1 līdz 3 mikroniem vidējos un zemākajos elpceļos. Šī mehānisma dēļ pēc aerosola ieelpošanas ir ieteicams uz vairākām sekundēm aizturēt elpu.
  • Difūzija – ir process, kad aerosola daļiņas ārēju spēku ietekmē sajaucas. Daļiņas spontāni pārvietojas virzienā, kur to koncentrācija ir mazāka. Difūzijas cēlonis ir daļiņu siltumkustība. Difūzijas procesā vienas vielas daļiņas iespiežas starp otras vielas daļiņām vai arī pašas vielas daļiņas savstarpēji pārvietojas (notiek pašdifūzija). Šis process ir raksturīgs daļinām, kuru izmērs ir mazāks par 1 mikronu. Difūzija notiek dziļākajos elpceļos un alveolās.

Medicīnā inhalāciju aerosolus izvērtē pēc daļiņu izmēra (diametrs mikronos). Jo mazākas aerosola daļiņas, jo dziļāk elpceļos tās nonāk. Ja iekaisuma process ir augšējos elpceļos, efektīvāks ir aerosols ar lielākām daļiņām, bet ja iekaisuma process ir dziļākajos elpceļos, efektīvāks ir aerosols ar mazākām daļiņām. Aerosola daļiņu depozīciju elpceļos un plaušās pēc to izmēra iedala sekojoši:

  • 8 - 10 mikroni – izteiktāka depozīcija mutes dobumā;
  • 5 - 8 mikroni – izteiktāka depozīcija rīkles dobumā un uz balsenes;
  • 3 - 5 mikroni – izteiktāka depozīcija trahejā un bronhos;
  • 1 - 3 mikroni – izteiktāka depozīcija bronhiolās;
  • 0,5 - 2 mikroni – izteiktāka depozīcija elveolās.

Inhalācijas pēc ārstniecisko vielu veida var iedalīt: 

  • tvaika inhalācijas;
  • zāļu uzlējumu vai novārījumu inhalācijas;
  • ēterisko eļļu inhalācijas;
  • minerālūdeņu inhalācijas;
  • sāls šķīdumu inhalācijas;
  • medikamentu inhalācijas.


Tvaika inhalācijas


Labu efektu pie akūtām augšējo elpceļu slimībām dod tvaika inhalācijas. Senie ēģiptieši tvaika inhalāciju terapeitisko iedarbību atklāja, izmantojot publiskās pirtis. Kopš tā laika tvaika inhalācijas ir kļuvušas par plaši pielietotu līdzekli dažādu augšējo elpceļu iekaisumu ārstēšanai.
 
Ūdens tvaiks mazina apgrūtinātu elpošanu, kakla kairinājumu un iekaisumu, jo tas mitrina augšējos elpceļus un neļauj tiem izžūt. Tvaiks atbrīvo aizliktu degunu un deguna blakusdobumus. Tvaiks veicina gļotu atdalīšanos no iekaisušās gļotādas un to izvadīšanu, šņaucot degunu vai klepojot. Var teikt, ka tvaiks ir dabīgs atkrēpošanas līdzeklis, jo tas palielina gļotādas sekrēciju. Tvaika ietekmē atbrīvojas augšējo elpceļu muskuļi un samazinās klepošana. Karsts tvaiks arī paaugstina ķermeņa temperatūru, kā rezultātā asinsvadi sāk izplesties un paaugstinās asinsrite organismā. Asins cirkulācijas pieaugums stiprina imūnsistēmu, jo tiek stimulēta leikocītu darbība, kas cīnās ar baktērijām.
 
Vienkāršākais veids kā veikt tvaika inhalācijas, ir uzvārīt ūdeni katlā, noņemt katlu no siltuma avota, aizvērt acis, pārlikt galvai pāri dvieli un dziļi ieelpot. Mūsdienās ir nopērkami tvaika inhalatori, kurus izmantot ir daudz parocīgāk, kā katliņus. Svarīgi izvairīties no karsta tvaika nokļūšanas acīs, kā arī pārlieku karsta tvaika inhalēšanas, lai neapdedzinātu elpceļus. Tvaika inhalācijas šādā veidā nevajadzētu veikt bērniem. Bērniem palīdz atrašanās siltā, ar tvaiku pildītā telpā, piemēram, vannasa istabā. Tvaika inhalācijas var veikt cik vien nepieciešams.

Zāļu uzlējumu inhalācijas


Tvaika inhalāciju efektu lieliski var pastiprināt, karstam ūdenim pievienojot dažādus augus un pagatavojot uzlējumus vai novārījumus. Pie augšējo elpceļu iekaisumiem labus rezultātus dod inhalācijas ar zāļu uzlējumiem, kas pagatavoti no salvijas lapas, eikalipta lapas un kumelīšu ziediem kombinācijā ar medu.
 
Inhalācijām noderīgs ir arī timiāna uzlējums, jo tam piemīt antibakteriālas, antifungālas un pretvīrusu īpašības. Kopā ar imunitāti stiprinošiem līdzekļiem un škidrumu dzeršanu tas lieliski palīdzēs saaukstēšanās gadījumā.
 
Zāļu novārījumus nedrīkst inhalēt ar kompresora inhalatoriem, jo tie nosprosto smidzinātāja sprauslu, izņemot gadījumus, kad pieejami rūpnieciski izgatavoti zāļu ekstrakti. Zāļu uzlējumu inhalācijas visērtāk ir veikt no rūpnieciski ražotiem tvaika inhalatoriem.
 
 

Ēterisko eļļu inhalācijas


Tvaika inhalāciju efektu var pastiprināt, karstam ūdenim pievienojot arī dažādas ēteriskās eļļas. Ēteriskās eļļas ir koncentrēti hidrofobi šķīdumi, kas satur gaistošus, no augiem iegūtus aromātiskos savienojumus. Ēterisko eļļu īpatnība ir tā, ka tās satur auga viegli gaistošo esenci, kas veido tā būtību un spēku. Tāpēc arī tās sauc par esencēm. Ēteriskās eļļas sauc arī par gaistošajām eļļēm. Ēterisko eļļu ieguve ir atkarīga no tā, kurā auga daļā atrodas eļļas šūnas – ziedos, lapās, stumbrā vai saknēs. Parasti tās iegūst destilācijas procesā. Ēteriskās eļļas ķīmiskais sastāvs ir ļoti sarežģīts. Dažādu ēteriskā eļļā esošu organisku un neorganisku vielu daudzums variē no 120 līdz 500. Tādēļ to nav iespējams nokopēt mākslīgā, ķīmiskā veidā un sintētiskām eļļām nepiemīt dabīgu ēterisko eļļu ārstnieciskās īpašības.  Ēteriskās eļļas ir caurspīdīgas, bezkrāsainas vai nedaudz iekrāsotas ar tām raksturīgu smaržu un garšu. Tās nav taukainas, atšķirībā no augu eļļām. Ēteriskās eļļas ir vieglākas par ūdeni un ūdenī praktiski nešķīst. Šobrīd ir zināmas aptuveni 200 dažādas ēteriskās eļļas, kas pareizas lietošanas gadījumā nodrošina spilgti izteiktu ārstniecisku efektu un kam nav nevēlamu blakus parādību. Ēteriskajām eļļām piemīt plašs bioloģiskās aktivitātes spektrs.
 
Katrai ēteriskai eļļai ir daudz funkciju, jo tās sastāv no vairākām sastāvdaļām, bet ēterisko eļļu iedarbībai ir arī kopējas tendences: visām ēteriskajām eļļām ir baktericīda, pretiekaisuma un antiseptiska iedarbība, tās labdabīgi iedarbojas uz nervu sistēmu un atjauno organisma pašregulācijas mehānismu. Ēteriskās eļļas stimulē imūnsistēmu, lai tā ir labāk sagatavota cīnīties pret slimību ierosinātājiem.
 
Ēterisko eļļu inhalācijas lieliski palīdz gadījumos kad ir klepus, saaukstēšanās, bronhīts un deguna blakusdobumu iekaisums. Ēterisko eļļu izvēlē jāievēro to atšķirīgā iedarbība un pacienta stāvoklis. Antibakteriāla iedarbība piemīt sekojošām ēteriskajām eļļām: Palo Santo, citronu, eikaliptu, lavandas, tējas koka, neļķu, ravensara un piparmētru. Spazmolītiska iedarbība piemīt sekojošām ēteriskajām eļļām: kumelītes, citronu, bergamotes, bazilika, Palo Santo, rozmarīna un muskatsalvijas. Atkrēpošanu veicinoša iedarbība piemīt sekojošām ēteriskajām eļļām: egles, vīraka, citronu, eikalipta, neļķu, ravensara un priedes.
 
Ēterisko eļļu inhalācijas nedrīkst veikt caur kompresora vai ultraskaņas inhalatoriem, bet tās ieteicams veikt ar rūpnieciski ražotiem tvaika inhalatoriem, kuros ir speciāli ēterisko eļļu trauciņi.

Minerālūdeņu inhalācijas


Elpceļu un plaušu slimību profilaksei un ārstēšanai plaši tiek pielietotas arī dabisko minerālūdeņu inhalācijas. Minerālūdeņiem piemīt palielināts minerālvielu un gāzu daudzums, un specifiskas fizikālās īpašības, kas labvēlīgi iedarbojas uz cilvēka organismu. Minerālūdeņi satur dažādas vielas un citus faktorus, kam piemīt ārstnieciska iedarbība:
Mineralizācija (lielāka par 2 g/l). Pēc mineralizācijas pakāpes izšķir vāji, vidēji, stipri mineralizētus ūdeņus un pārsātinātos minerālūdeņus (sālsūdeņi), kam mineralizācija ir lielāka par 35 g/l.
Jonu sastāvs. Galvenie katjoni ir nātrijs, magnijs, kalcijs, galvenie anjoni - hlors, sulfāti, hidrogenkarbonāti. Pēc pārsvarā esošajiem anjoniem ārstnieciskos minerālūdeņus iedala hidrogenkarbonātu, hidrogenkarbonātu-sulfātu, sulfātu, sulfātuhlorīdu, hidrogenkarbonātu-sulfātuhlorīdu, hidrogenkarbonātu-hlorīdu un hlorīdu klasēs.
Gāzu sastāvs. Bioloģiski aktīvas ir ogļskābā gāze (vairāk nekā 0,5 g/l), sērūdeņradis (vairāk nekā 10 mg/l), slāpeklis un metāns.
Mikrokomponentu sastāvs: dzelzs, bors, jods, fluors, varš, kobalts, mangāns u.c, kā arī bioloģiski aktīvas organiskās vielas - humuss, naftēnskābes, bitumi un zemākās taukskābes. Minerālvielas un organiskās vielas var būt dažādās attiecībās, piem., Naftusjas minerālūdeņiem ir maza mineralizācija, bet bagāts organisko vielu sastāvs.
Radioaktivitāte (īpatnējā aktivitāte > 185 Bq/l jeb 5 nCi/l). Radioaktīvos minerālūdeņus iedala 2 grupās - radona un rādija minerālūdeņi.
Minerālūdeņu aktīvā reakcija - bāziska, neitrāla, skāba.
 
Minerālūdens (piem. Boržomi) inhalācijas pielietojamas balsenes, trahejas un bronhu iekaisumu gadījumos, kā arī pie bronhiālās astmas. Inhalācijas procesā minerālūdens nonāk cilvēka organismā mikroskopisku daļiņu veidā. Minerālūdeņu inhalācijas elpceļos raksturojas ar pretiekaisuma, spazmolītisku un pretalerģisku iedarbību. Arstniecisko iedarbību nodrošina silta ūdens un minerālvielu iedarbība uz augšējo elpošanas ceļu gļotādu, kā rezultātā samazinās iekaisuma process, uzlabojas asinsapgāde, sekrēta dziedzeru darbība un atkrēpošanās, samazinās klepus. Minerālvielas inhalācijas procesā uzsūcas caur elpceļu gļotādu un caur limfātisko sistēmu nonāk asinīs, tādā veidā atstājot pozitīvu ietekmi arī uz tālāk esošām organisma sistēmām.
 
Minerālūdeņu inhalācijas var veikt no kompresora, ultraskaņas un meš sistēmas inhalatoriem.

Sāls šķīdumu inhalācijas


Inhalācijām tiek pielietoti arī dažādi sāls šķīdumi – jūras sāls, vārāmā sāls, fizioloģiskais NaCl šķīdums u.c. Visbiežāk praksē izmanto fizioloģisko NaCl 0,9% šķīdumu, kas ir izotonisks un sterils šķīdums. Tajā arī atšķaida inhalācijām paredzētos medikamentus.  
 
Fizioloģiskais NaCl šķīdums mitrina un mīkstina elpceļu gļotādu, un veicina atkrēpošanos.
 
NaCl inhalācijas var veikt no kompresora, ultraskaņas un meš sistēmas inhalatoriem.

Medikamentu inhalācijas


Inhalāciju veidā var ievadīt dažādus medikamentus elpošanas ceļu un plaušu slimību ārstēšanai. Mūsdienās visbiežāk inhalāciju medikamenti rūpnieciski tiek ievietoti dozētajos spiediena inhalatoros vai sausā pulvera inhalatoros, ko pacienti iegādājas kopā ar zālēm. Inhalācijas no dozētajiem spiediena inhalatoriem tiek veiktas caur krājtelpām.
 
Joprojām tiek ražoti medikamenti arī šķīduma vai suspensijas formā, kas inhalējami caur kompresijas vai ultraskaņas inhalatoriem, jo šāds inhalāciju veids ir iedarbīgs un vairāk piemērots bērniem.
 
Inhalāciju medikamentus pēc to iedarbības var iedalīt sekojošās grupās:
-       pretiekaisuma
-       antibakteriālie
-       mukolītiskie
-       bronholītiskie
 
Inhalāciju medikamentus nozīmē ārsts un lielākā daļa no medikamentiem ir nopērkami tikai uzrādot ārsta izrakstītu recepti.  
0

 . Salidzini.lv logotips